Zvejnieku piestātnes Tirdzniecības kanālmalā.
Skats uz Jaunliepājas pusi.
Pētertirgus.
Apstādījumi iepretīm "Daugavas" stadionam Jūrmalas parkā.
Skats uz sanatorijas galveno ēku. Aina praktiski nav mainījusies.
15.maija nams - Latviešu biedrība. Bildes kreisajā pusē redzama daļa no nama, kuru kopš Otrā pasaules kara laika vairs nav.
15. Liepājas aizsargu pulka jātnieku nodaļas aizsargi 15.maija svinīgajā parādē.Daudzi cienījama vecuma liepājnieki labi atceras Otrā pasaules kara sākuma gadus un ar to saistīto vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju. Izceļošana tika akceptēta 1939. gada 28. septembra noslēgtajā līgumā starp PSRS un Vāciju par draudzību un robežām. Šo līgumu, kas sankcionēja Polijas neatkarības zaudēšanu, papildināja papildprotokoli un vienā no tiem bija ierakstīts, ka Padomju Savienība neliks šķēršļus, ja no tās interešu sfēras (Latvijas, Igaunijas) tur dzīvojošie vāciešu izteiks vēlēšanos atgriezties savā etniskajā dzimtenē.
Lielo izceļošanu ievadīja Vācijas valsts kanclera Ādolfa Hitlera 1939. gada 6. oktobra radioruna, kurā, it kā rūpējoties "par tautiskās minoritātes drumstalu atkalpārvešanu Vācijā", viņš aicināja Baltijas vāciešus atgriezties.
Jau 7. oktobrī Vācijas sūtnis Latvijā U. fon Koce saņēma Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra E. fon Veiczekera 6. oktobrī parakstīto direktīvu. Tajā sūtnim fon Kocem uzdeva stāties sakaros ar Latvijas valdību un paziņot Vācijas vēlēšanos, lai vietējie vācieši izceļotu uz reihu. 30. oktobrī tika noslēgts līgums par "Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju". Tajā bija norādīts, ka izceļošana ir vienreizēja akcija, kas noslēgsies 15. decembrī. Līdz ar to vācieši kā minoritāte izbeigs savu pastāvēšanu Latvijā. Vāciešu aizceļošanu valsts prezidents K.Ulmanis pavadīs ar vārdiem "Uz neatgriešanos!".
Pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 62144 vācieši jeb 3,19 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Latvijas pavalstnieki bija – 56441 vācietis. No visiem vāciešiem 51106 dzīvoja pilsētās. Kurzemē vien dzīvoja 12789 vācieši. Latvijā tā bija trešā lielākā minoritāte (pēc krieviem un ebrejiem), materiāli vislabāk situētā iedzīvotāju daļa. Viņiem piederēja rūpniecības kapitāls, veikali, nami, bet laukos – lieli zemes īpašumi.
Liepājā dzīvoja 4620 vācieši jeb 8 procenti no visiem pilsētas iedzīvotājiem (pēc 1935. gada datiem Liepājā bija: 38845 latvieši – 68 %, 7379 ebreji – 12,9 %, 2261 poļi – 3,9 %, 1943 krievi – 3,4 %, 1587 lietuvieši – 2,7 %, 463 pārējotautību pārstāvju – 0,8 %.). Vislielākais vāciešu skaits pilsētā bija nodarbināts rūpniecībā – 823, ar tirdzniecību nodarbojās 452, valsts un pašvaldības iestādēs strādāja 140, par mājkalpotājiem – 197, brīvās profesijās – 125. Speciāli apgādājamo, ieslodzīto un klaidoņu bija 165. No saviem īpašumiem pārtika vai pensijas saņēma 508 vācieši. Liepājā vācu tautības pilsoņiem piederēja nekustamais īpašums 15,8 miljoni latu vērtībā. Viņi īrēja vai arī viņiem piederēja 1594 dzīvokļi. Daudzi vācieši bija saradojušies ar latviešiem un citām vietējām tautībām, un tas repatriācijas gaitu sarežģīja. Tā 1938. gadā laulības Liepājā bija noslēdzis 31 vācietis, no tiem 8 vācieši bija apprecējuši latvietes, 2 – polietes, 21 – vācietes. Savukārt 8 latvieši bija precējušies ar vācietēm. Tajā pašā gadā Liepājā piedzima 33 vācu bērni, bet nomira 100 vācieši. 1938./39. gadā vācu pamatskolu (Ūliha ielā 56) apmeklēja 338 skolēni, bet Vācu vecāku savienības ģimnāziju Ausekļa ielā 11/13 – 87.
Kopš 8. oktobra Liepājā vietējās vācu biedrībās valdīja liela rosība. Stendera ielā 5, kur bija sēdeklis Vācu jaunekļu biedrībai, un Julianes ielā 31 vietējo vāciešu organizēšanas darbu sāka Vācu–baltiešu darba savienība. Vācu tautības iedzīvotāji saņēma mantas un nekustamā īpašuma reģistrācijas veidlapas un instrukcijas par to izpildi. Valdīja vispārējs satraukums. Ostā, jau kopš 6. oktobra noenkurojušies, stāvēja vācu pasažieru tvaikoņi "Frigge" un "Berlin". Laikraksts "Kurzemes Vārds" plaši publicēja ar repatriāciju saistītos oficiālos paziņojumus.
Liepājas pilsētas galva E.Rimbenieks 15. oktobrī izskatīja pirmos vairāku ierēdņu lūgumus un atbrīvoja no darba 14 Pilsētas vācu pamatskolas skolotājus un vairākus Elektrības un gāzes iestādes darbiniekus. Liepājā sāka ievest aizceļotāju mantas no Aizputes un Kuldīgas. Pilsētas prefekts J.Everts izdeva rīkojumu, kurā bija teikts, ka "Pamatojoties uz iekšlietu ministra š.g. 14. oktobra rīkojumu par noliegumu izīrēt bez atļaujas aizceļojošo vāciešu atstātos dzīvokļus un veikalus – telpas pieteikt prefektūrā, 14. istabā".
Pirmie 54 repatrianti, Liepājā dzīvojošie valsts vācieši, t.i., Vācijas pavalstnieki no Liepājas aizbrauca 20. oktobrī. Starp tiem bija vācu nespējnieku patversmes "Betānija" iemītnieces, no kurām vecākajai bija 81 gads. Pats jaunākais izceļotājs bija 2 mēnešus vecs zēns.
Laikraksts "Kurzemes Vārds" (20.10.39.) rakstīja: "Kad iekaucās kuģa sirēna, izceļotāji bija sanākuši uz kuģa augšējā klāja. Atstājot Liepāju uz visiem laikiem, daudzi raudāja, gaisā plīvoja kabatas lakati. Izvadītāji stāvēja pie muitnīcas žoga un noskatījās, kā aizbrauc viņu piederīgie un paziņas. Noskaņojums bija ļoti drūms, neredzēja neviena puķu zieda, ne smaida."
Izceļotājiem bija jāapgūst Vācijas 1939. gada septembrī iekarotās Polijas teritorijas – Vartas novadā un Rietumprūsijā.
Repatriācijas komisija sāka darboties 3. novembrī Vācu ģimnāzijas telpās Ausekļa ielā 11/13. Nepārtraukti no pulksten 9 rītā līdz 16 pēcpusdienā komisija pieņēma vācu tautības iedzīvotāju lūgumrakstus atbrīvot no Latvijas pavalstniecības, kā arī veica citus, ar aizceļošanu saistītos, organizatoriskos darbus. Trijās stundās no Latvijas pavalstniecības vēlējās atteikties 120 izceļotāji. "Līdz ar šo es labprātīgi atsakos par sevi un savā lūgumā minētiem bērniem no Latvijas pavalstniecības uz visiem laikiem, kā arī no mūsu tiesībām atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi," aizbraucošie vācu cilvēki rakstīja lūgumrakstā. Tas bija jāparaksta dienestpersonu klātbūtnē. Laikraksti sāka nepārtraukti publicēt sludinājumus, ka sakarā ar izceļošanu lēti pārdod mēbeles, sadzīves priekšmetus, grāmatas u.c. Izceļošanas līgums, ko bija parakstījušas Latvijas un Vācijas amatpersonas, repatriantu nekustamajam īpašumam bija jāpāriet speciāli dibinātās Fiduciārās izceļošanas akciju sabiedrības pārvaldīšanā. Lauku īpašumi pēc Latvijas Ministru kabineta 7. decembra lēmuma kļuva par Latvijas valsts īpašumu un bija jānostiprina uz Vispārējās lauksaimniecības bankas vārda. Tos vajadzēja pārņemt līdz 1940. gada 31. janvārim. Abu valstu valdības bija vienojušās novērtēt lauku nekustamo īpašumu par – Ls 200 hektārā. Bija atļauts izvest lietošanā esošās mantas, bet aizliegts – Latvijas tautsaimniecībai nepieciešamās preces, slimnīcu iekārtas, nelietotus transporta līdzekļus, ārzemju valūtu (vienam izceļotājam varēja būt līdz Ls 50 Latvijas naudas), dārgmetālus un dārgakmeņus. 1939. gada 20. oktobrī Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes priekšsēdētājs F.Balodis nosūtīja vēstuli Liepājas muzeja pārzinim J.Sudmalim ar lūgumu piedalīties uz ārzemēm izsūtāmo pieminekļu pārbaudē, vienlaicīgi norādot, kādus priekšmetus, dokumentus nedrīkst izvest. Piecdesmit dienās J.Sudmalis kopā ar kolēģiem pārbaudīja ap 4000 personu mantas. Savā dienasgrāmatā viņš ierakstīja: " mēs, Pieminekļu valdes pārstāvji nelocījāmies, bet neatlaidīgi pildījām mums uzticētos pienākumus. Bija gadījumi, kad repatrianti ar ziedojumiem muzejam gribēja panākt svabadāku ceļu izvedamām mantām. Tomēr tie velti cerēja uz šādu pretimnākšanu. Tieši otrādi. Ziedojumi bija kā barometrs – norādītājs, kur vērtīgākais meklējams."
Muzeja arhīvā glabājas J.Sudmaļa rakstīts dokuments, datēts ar 1939. gada 15. decembri: "Sakarā ar vāciešu repatriāciju Liepājas pilsētas muzejā iegūto mantu saraksts". Tas sastāv no divām daļām – 1. Muzejam ziedotās mantas. 2. Pirkšanas ceļā iegūtās. No ziedotajām atzīmējams no A.Vegneres (Toma ielā 53) iegūtais Liepājas pilsētas plāns no 1887. gada, no P.Klāsena (Ūliha ielā 60) – 720 dažādas metāla monētas, 64 pasaules kara laikā lietotās vietējās papīra naudas zīmes, pagasta vecākā amata ķēde no 1886. gada, kā arī hercogu Ernesta Johana Birona un Pētera Birona ģīmetnes eļļas krāsās un hercogienes Benignas Biron ģīmetne eļļas krāsās (sarakstā izdarīta atzīme, ka ģīmetnes nodotas Pieminekļu valdei Rīgā). No tirgotāja K.Hāna (Toma ielā 59) – Liepājas tirdzniecības komitejas arhivālijas (1696.g. – 20. gs. sākums), 29 rokraksti, 52 grāmatas. Daži aizbraucēji dāvināja Liepājas novada sudraba un bronzas saktas u.c. priekšmetus. Pirkšanas ceļā no skolotājas M.Špēras (Ūliha ielā 48) iegūts numismātikas skapis un dažādi dokumenti. Par Ls 250 no M.Lakševica (Ūliha ielā 48) nopirkta V.Purvīša glezna "Vakars", bet no V.Vegneres (Toma ielā 53) dokumenti, kalendāri, baznīcas, vēstures un citas grāmatas par Kurzemes un Baltijas vēsturi.
6. un 7. novembris bija izceļotājiem rosīgākās dienas. No Ventspils ieradās tvaikonis "Orotova". Tas uzņēma tikai slimos un vārgos 367 izceļotājus, un 6. novembra vakarā izgāja jūrā. Ar 130 izceļotājiem un 660 Liepājas apkārtnes vāciešiem 7. novembrī Liepāju atstāja vācu motorkuģis "Ulm" un kuģis "Levante", kas aizveda 140 vācu lauksaimnieku mantas – kastes ar mēbelēm, zirgus, ratus u.c. Laikraksts "Kurzemes Vārds" (15.11.39.) rakstīja: " tvaikonim "Berlin" ar 139 izceļotājiem atstājot krastmalu, izceļotāji novietojās uz klāja un atvadoties nodziedāja latvju himnu, tāpat kā iepriekšējie izceļotāji." Tajā pašā laikrakstā ievietots sludinājums – "Aizceļojot no Latvijas, sūtu saviem god. pircējiem pēdējo sveicienu un pateicos par manai firmai izrādīto ilggadējo uzticību. Novēlu saviem pircējiem vislabākās sekmes turpmākajā dzīvē. E.Vegners (drogu un krāsu tirg. īpašn. Siena tirgū Nr.1)." Tikpat sirsnīgi no liepājniekiem, īpaši Liepājas zvejniekiem, atvadījās locis K.Zeidaks.
Repatriācijas komisijas iecirkni Liepājā slēdza 6. decembrī, jo tas savas funkcijas bija izpildījis (Rīgā tāds darbojās līdz 15. decembrim). Tā darbības laikā no Latvijas pavalstniecības bija atteikušies 8396 vācieši. 7. decembra vakarā no Liepājas aizbrauca kuģis "Brake". Šoreiz vācieši aizbrauca bramanīgi un šovinistiski noskaņoti. Par to "Kurzemes Vārds" (7.12.39.) rakstīja: "žēl bija šķirties no šīs zemes. Un vairāki izceļotāji pirms aizbraukšanas apmeklēja savu piederīgo kapus, tos rotājot ar ziediem. Vakarā militārā ierindā pa pilsētas ielām uz kuģi devās vācu jauniešu kolonnas, bravurīgi atvadoties no Liepājas ielām ar svešām dziesmām. Ostmalā, vērojot pēdējo Liepājas vāciešu aizbraukšanu, pulcējās daudz ļaužu. Īsi pirms pulksten 19.00 iekaucās tvaikoņa sirēna. 570 izceļotājiem uz klāja, dziedot vācu himnu un Horsta Veseļa dziesmu, Liepāju atstāja pēdējais vācu izceļotāju tvaikonis" Izceļotāju sarakstā bija Liepājā pazīstamais zeltkalis V.Glazenaps, alus darītavas īpašnieks M.Dollingers u.c. No tvaikoņa atvadu sveicienus un pateicību par sadarbību ar firmu tās 58 pastāvēšanas gados laikraksta "Kurzemes Vārds" lasītājiem un liepājniekiem nosūtīja optiķis mehāniķis P.Štarke firma dibināta 1881.g. Rožu laukumā 11). Paši pēdējie izceļotāji – repatriācijas komisijas darbinieki – Liepāju atstāja 12. decembrī ar tvaikoni "Rabot".
Repatriācijas pasākumā caur Liepājas ostu 26 kuģi aizveda 8826 vāciešus. Mantas pārveda 11 kuģos. Neskatoties uz labi noorganizēto repatriācijas akciju, tā praktiski tomēr turpinājās līdz pat 1941. gada jūnijam – kara sākumam (1939. gada beigās pēc policijas ziņām nebija repatriējušies 325 vācu tautības pilsoņi). Vāciešiem līdzi aizbrauca arī tie latvieši, kas dažādu iemeslu dēļ negribēja palikt padomju okupētajā Latvijā.
"Baltijas vācieši bez izņēmuma neieredzēja PSRS un uzkatīja par savu uzdevumu palīdzēt nākamajam Vācijas "krusta karam" pret komunismu" tā savā grēksūdzē tendenciozi rakstīja Latvijas ārlietu ministrs V.Munters PSRS Iekšlietu Tautas komisāram L.Berijam 1940. gadā un, sniedzot ziņas par Vācijas izlūkdienesta darbību Latvijā, turpināja: "pēc vietējo vāciešu aizbraukšanas uz vietas tomēr palika ievērojams skaits repatriantu (pēc mūsu aprēķiniem 5000 līdz 7000). Bez tam palika viss Liepājas bankas (Drēzdenes bankas filiāle) personāls, 46 vācu uzņēmumu kalpotāji (nepieciešamie speciālisti), kas pēc līguma bija Latvijā kā arī apmēram 250 jaunizveidotās Fiduciārās sabiedrības "Utag" darbinieki, kuru uzdevums ir repatriantu atstātās mantības likvidācija. Šeit tātad bija plašs aģentu un informācijas avots." ("Latvijas Vēstnesis", 23.07.98., 04.08.98.)
Vāciešu izceļošana bija zaudējums Latvijai. Neskatoties uz to, ka daļa aizbraucēju bija šovinistiski noskaņota un viņu aizbraukšana mazināja spriedzi nacionālajās attiecībās, Latviju atstāja izglītotākā iedzīvotāju daļa – vadošie speciālisti ekonomikā, medicīnā, izglītībā. Kā atzīmē Latvijas vēsturnieki, sāka iezīmēties "intelektuālais vakuums" Latvijā, ko vēlāk pastiprināja staļiniskās deportācijas 1941. un 1949. gadā. Akadēmiķis J.Stradiņš pēcvārdā izdevumam "Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā" pamatoti raksta: "vācbaltieši no Latvijas politiskās, saimnieciskās un kultūras vēstures, no mūsu agrārvēstures un pilsētu vēstures nav svītrojami. Gluži pretēji: tiem jādarbojas nevis kā rēgiem, nevis kā negatīviem vēstures personāžiem un tipāžiem, bet gan kā nozīmīgiem kultūras elementiem, kas gadsimtu gaitā nodrošināja Latvijas sasaisti ar Rietumiem."
Aina Burija
Padomju okupācijas gads sākās ar 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimātu Latvijas valdībai par "savstarpējā līguma nepildīšanu", valstī ienāca Sarkanās armijas papildkontingents (Liepājas garnizonā 1940. g. bija ap 20 tūkst. karavīru) un no 20. jūnija līdz 25. augustam LPSR Konstitūcijas pieņemšanai, sākās steidzīgi organizatoriski pasākumi, lai juridiski noformētu Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā.
20. jūnijā Valsts prezidenta K.Ulmaņa sekretariāts paziņoja, ka izveidots jauns Ministru kabinets ar profesoru A.Kirhenšteinu priekšgalā. Tā bija tā saucamā Tautas valdība, kuras locekļus akceptēja Maskava. Valstī sākās sabiedriski politiskās dzīves pielāgošana PSRS pastāvošajai iekārtai un saimnieciskajai dzīvei. 23. jūnija radiorunā iekšlietu ministrs V.Lācis paziņoja, ka svarīgākais uzdevums, kāds jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti "iztīrīt" valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Lai aizpildītu "izvākto" redzamāko valsts darbinieku vietas un ieņemtu vadītāju amatus partijā, uzņēmumos, PSRS sūtīja uz Latviju speciālistus ar sociālistisko pārkārtojumu darba pieredzi, no kuriem vairums bija krievu tautības, kā attaisnojumu paskaidrojot, ka 1937.–1939.gg. NKVD iznīcinājusi redzamākos latviešu komunistus, kas ieņēmuši atbildīgus amatus PSRS. Tā okupētajā Latvijā sāka ieplūst krievu ierēdņi. (1940.g. 15. septembrī Liepājā ieradās Ļeņingradas valsts pilsētu plānošanas direktors Sovoļenko, ko pavadīja Komunālās saimniecības Tautas komisariāta darbinieki. Kopējā apspriedē ar Liepājas pašvaldības pārstāvjiem Sovoļenko skaidroja, ka paredzēts Liepājas ostu izveidot par vienu no lielākajām PSRS, otro aiz Ļeņingradas...)
LKP un tās organizācijas atbalstīja un visādi sekmēja Tautas valdības rīkojumu īstenošanu, jo visos atbildīgos posteņos tika nozīmēti bijušie pagrīdnieki komunisti. 1940. gada 23. oktobrī LKP CK bija apstiprināti 137 Liepājas organizācijas biedri un 63 kandidāti, bet 1. partijas konferences materiāli 1940. gada 7. decembrī sniedz ziņas, ka organizācijā ir 162 partijas biedri: pēc sociālā stāvokļa 103 strādnieki, 22 darba zemnieki, 47 inteliģences pārstāvji. Liepājā darbojās 38 komjaunieši.
Ar Tautas valdības 9. jūlija lēmumu visā Latvijā sāka nomainīt pilsētu pašvaldības amatpersonas, kas bija apstiprinātas brīvvalsts laikā. Par Liepājas pilsētas vecāko 12. jūlijā nozīmēja KP biedru kandidātu M.Edžiņu. Savās atmiņās viņš raksta: "...Pilsētas vecākā kabinetā atradās pats Rimbenieks un pilsētas valdes sekretārs Zariņš. Viss jau bija sakārtots lietu nodošanai. Uz manu jautājumu, kāds ir pilsētas saimnieciskais stāvoklis, Rimbenieks atbildēja izvairīgi – šis jautājums esot pārāk plašs," tālāk Edžiņš secina, "... Liepājas pilsētas saimniecība tajā laikā atgādināja "vecu grabažu kasti", un tomēr Liepāju dēvēja par "Baltijas jūras pērli". Šī "jūras pērle" draudēja palikt bez kapitālā un tekošā remonta, bez kurināmā, pat bez transporta un elektroapgaismošanas..."
Lai personas, kas dažādu politisko iemeslu dēļ bija "atstādinātas" no saviem amatiem un nevarētu sameklēt darbu kādā citā iestādē vai uzņēmumā, tika izdots rīkojums (1940. gada 30. septembrī), kurā teikts, ka aizliegts strādniekus un kalpotājus pieņemt darbā bez agrākās darba vietas raksturojuma. Katra strādnieka atlaišanu vai pieņemšanu darbā vajadzēja saskaņot ar jaunievēlētām strādnieku komitejām, kas pēc Tautas valdības 1940. gada 26. jūnija Likuma par Strādnieku komitejām bija obligāti jāizveido uzņēmumos, kuros nodarbināti vairāk nekā 20 strādnieki. Tika izdots norādījums aktīvi iesaistīt sievietes gan ražošanā, gan sabiedriskajā darbā. Strādnieku komiteju vēlēšanas un darbību vadīja kompartija. To apliecina Liepājas Drāšu fabrikas KP šūnas 1940. gada 7. oktobra sēdes protokols Nr. 12, kurā rakstīts: "Šūna uzdod strādkomitejai uzmanīgi pieiet strādnieku pieņemšanas jautājumam un par jau pieņemtiem vest sarakstus, lai, sieviešu kampaņai sākoties, tos varētu kā pirmos atbrīvot."
Pilnībā tika atbrīvots Policijas aparāts. Prefekta J.Everta vietā iecēla Fr.Fridrihsonu, tika izveidots 45 cilvēku sastāvā policijas palīgdienests, izveidota strādnieku gvarde. Gvardes Liepājas bataljonu komandēja pagrīdnieks komunists K.Balodis. Gvardisti apsargāja rūpniecības uzņēmumus, elektrostacijas utt. Par Liepājas milicijas priekšnieku nozīmēja pagrīdnieku M.Botanikeru, un tā atradās Savstarpējās apdrošināšanas biedrības "Zeme" telpās Republikas ielā 19 (ēkas pagrabos 1941. gada 27. jūnija rītā tika zvēriski nogalināti vairāki desmiti liepājnieku).
Lai noteiktu turpmāko valstiskuma formu, Latvijas tautas valdība noteica 14. un 15. jūlijā Tautas Saeimas vēlēšanas. Liepājā vēlēšanu kampaņa sākās jūlija sākumā. Centrālā vēlēšanu komisija akceptēja "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu sarakstu visos 5 vēlēšanu apgabalos. Kandidātu saraksts derēja, ja to bija parakstījuši 100 vēlētāju. Latvijas demokrātu saraksts, kā priekšgalā atradās advokāts un pazīstamais sabiedriskais darbinieks A.Ķēniņš (tajā bija arī Liepājas ģimnāzijas direktors Ž.Pelcmanis), tika noraidīts kā neatbilstošs vēlēšanu likumam un sarakstā iekļautie cilvēki apcietināti, deportēti un gandrīz visi fiziski iznīcināti. Te vietā ir novērojumi, ko izteica Anglijas sūtnis Igaunijā savai Ārlietu ministrijai, ka būs grūti kādam citam, kas nav komunists, kandidēt vēlēšanās, un zīmīgi, ka visās trijās Baltijas valstīs vēlēšanas noteiktas vienā un tajā pašā laikā.
Vēlēšanu norisei Liepājā tika izveidoti 5 iecirkņi balsu nodošanai: Janševska pamatskola Dzelzceļnieku ielā, Raiņa ielā 2, 1. maija nams Rožu laukumā, Čakstes pamatskola Čakstes laukumā, Latviešu pamatskola Ausekļa ielā 11/13. Lielākā pirmsvēlēšanu sapulce, kurā uzstājās Saeimas kandidāts no Kurzemes vēlēšanu apgabala Andrejs Upīts, notika 12. jūlijā pulksten 7 vakarā pilsētas stadionā. To kuplināja sarkanarmiešu mūzikas ansambļa priekšnesumi. Vēlēšanu dienās balsot varēja jebkurā iecirknī, vēlētāju saraksti nebija sastādīti, bet pasēs iespieda ierakstu par piedalīšanos vēlēšanās. Par vēlēšanu norisi laikraksts "Jaunākās Ziņas" rakstīja: "... Liepājā vakar jau no agra rīta pie vēlēšanu iecirkņiem izveidojās garas balsotāju rindas... Strādnieki devās uz vēlēšanu iecirkņiem organizēti grupās. Pilsētā brauca karogotas automašīnas ar skaļruņiem, kas aicināja tautu pie urnām... Pilsētas slimnīcā un nespējnieku patversmē ieradās ceļojošais iecirknis, kam balsis nodeva 500 vēlētāju." Kā liecina arhīvu dokumenti, tad Liepājā par nobalsoja 35253 pilsoņi – pret 42. Tautas Saeimā ievēlēja 5 liepājniekus – Pēteri Plēsumu – LKP Liepājas apgabala sekretāru, Vili Gebeli – Kara ostas strādnieku, Arnoldu Jansonu – "Tosmares" galveno inženieri, Jāni Vierpi – Liepājas un Aizputes lauku pašvaldību vecāko un Sīmani Simanoviču. Pēdējais bija delegācijas sastāvā, kas brauca uz Maskavu un 1940. gada 5. augustā piedalījās PSRS AP sesijā par Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā un kā raksta savās atmiņās, tad "atgriežoties katrā stacijā teicām kvēlas runas..."
LK(b)P Liepājas pilsētas komitejas 1. sekretārs M.Būka decembrī partijas konferencē pozitīvi novērtēja vēlēšanu kampaņu: "Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā pilsētā katru dienu notika 3–5, bet svētdienās laukos 30–40 sapulču. Tūlīt pēc vēlēšanām notika trīs demonstrācijas un mītiņi ar 25–40 000 dalībniekiem..." 1940. gada novembrī Liepājā bija 52476 iedzīvotāji.
Lai gan "Latvijas Darba tautas bloks" savā vēlēšanu platformā deklarēja, ka nodrošinās visu pilsoņu personas un īpašuma neaizskaramību, jau 22. jūlijā Saeima bez deklarācijām, kurās noteica, ka Latvijā nodibināta padomju vara un Latvija iestāsies PSRS sastāvā, pieņēma deklarāciju, ar kuru zemi ar tās bagātībām, visus lielos rūpniecības uzņēmumus, bankas ar to vērtībām pasludināja par tautas mantu – valsts īpašumu. Tā viens no okupācijas varas radikālākajiem pārkārtojumiem bija pamatīga un plaša privātās mantas t.s. sociālistiskā nacionalizācija.
Pirmām kārtām centās nacionalizēt visus rūpniecības uzņēmumus ar svarīgu valstisku nozīmi, uzņēmumus, kuros strādāja vairāk nekā 20 algota darba strādnieku un tos, kuros strādāja vairāk par 10 un bija mehāniskais dzinējspēks. Līdz 30. jūlijam tika nacionalizētas visas spiestuves, tipogrāfijas neatkarīgi no strādājošo skaita, grāmatu drukātava Helēnes ielā 1, K.Grāmatnieka laikraksta "Kurzemes Vārds" izdevniecība u.c. No nacionalizācijas sarakstā iekļauto 804 uzņēmumu skaita 34 atradās Liepājā. No 30. jūlija līdz 16. augustam nacionalizēja "Tosmares" fabriku, kuras pamatkapitāls bija 4 miljoni latu, visa uzņēmuma vērtība 30 miljoni latu. Fabrika izgatavoja 60 % no visām Latvijā ražotām lauksaimniecības mašīnām, nodarbināja 1500 strādnieku. Tās teritorija aizņēma 48 ha, 116 ēkas... Nacionalizācijas komisijās strādāja komunisti un komjaunieši, komunisti bija vēlākie nacionalizēto uzņēmumu komisāri. LKP CK 15. augusta sēdē LKP Lejaskurzemes apgabala otrā sekretāre O.Vāvere ziņoja, ka rūpniecības uzņēmumu nacionalizācija Liepājā pabeigta, sabotāžas aktu, diversiju, konfliktu un nesaskaņu nacionalizācijas gaitā starp strādniekiem, strādnieku komitejām un komisāriem neesot bijis. Tālāk sekoja lielo namu, privāto aptieku, slimnīcu, tirdzniecības uzņēmumu nacionalizācija. Uz 4. novembri Liepājā bija nacionalizēti 890 nami (kuru telpu kopplatība pārsniedza 220 m²), 4 privātās viesnīcas, ap 60 tirdzniecības uzņēmumu. Nacionalizācijas process turpinājās vēl 1941. gadā, nacionalizējot sīkos privātos uzņēmumus un pilsoņiem piederošās lielākās privātās vērtības. Kā liecina arhīva materiāli, tad 1941. gada 7. februārī pilsētas Izpildu komiteja sēdē izskata Liepājas muzeja pārziņa iesniegumu viņa nacionalizētās automašīnas denacionalilzācijai un nolemj "Liepājas muzeja pārziņa J.Sudmaļa iesniegumu par viņa mazauto denacionalizāciju noraidīt, jo viņam mazauto nav nepieciešams". Tika ierobežotas izmaksas no noguldījumiem. 1940. gadā no 17. līdz 20. jūnijam izmaksas vispār no noguldījumiem uz tekošiem rēķiniem netika izsniegtas, no 21.–30. jūnijam – ne vairāk kā 50 lati katram, no 1.–14. jūlijam – 100 latu mēnesī. 1941. gada 25. martā, kad okupācijas vara pasludināja, ka lats kā maksāšanas līdzeklis nav derīgs, tā atstāja katram noguldītājam 1000 rbļ, bet pārējo konfiscēja. Radikālas, iedzīvotājus šokējošas izmaiņas ieviesa tirdzniecībā, LPSR Tirdzniecības tautas komisārs izdeva noteikumus, ko atļauts pārdot un agrāko brīvo preču iegādes vietā vajadzēja pierādīt tirgotājam apliecinājumu pat par sadzīvē lietojamo preču iegādes nepieciešamību (te vairs liepājniekiem nevajadzēja brīnīties par to, ka sarkanarmieši iepērkoties viens otram gribēja liecināt, ka pērkamā prece vajadzīga, jo tagad paši bija tādā situācijā). Muzejā glabājas vairāki to apliecinoši dokumenti. Piemēram tirgotājam I.Ingem pilsonis R.Birkhāns, dzīv. Ezeru ielā 23/29, Liepājā, raksta speciālā veidlapā (jo kabatas un rokas pulksteņus drīkstēja pārdot ar cenu inspekcijas atļaujām):
"Apliecinājums
Vēlēdamies iegādāties modinātājpulksteni, saskaņā ar Tirdzniecības Tautas komisāra 1940. gada 23. septembra 63. pavēli, 1) apliecinu, ka man nepieder neviens lietojams galda pulkstenis; 2) apliecinu, ka ģimenei, ar kuru kopā dzīvoju, nav neviena lietojama sienas, galda pulksteņa. Apsolu iegādāto pulksteni tālāk nepārdot un apzinos, ka par nepareizu ziņu sniegšanu man draud Likumā par preču krājumu izveidošanu un pārraudzību paredzētais naudas sods līdz 50000 Ls vai arests līdz 1 gadam.
1940. gada 6. novembrī
Pircēja paraksts R.Brikmanis."
No 25. novembra visā valstī apgrozībā ieviesa PSRS 1937. gada valsts kases zīmes 1, 3, 5 rubļi, 1, 3, 5, 10 červoncu banknotes (1938.–1940.gg. PSRS noteiktais kurss 1 ASV dolāram bija 5 rubļi 30 kap., tajā laikā 1 ASV dolārs Latvijā maksāja 5 latus un 40 sant., un varēja domāt, ka lata apmainīšana pret rubli grūtības nesagādās, taču iznāca, ka rubļa pirktspēja faktiski līdzinās apmēram 1/3 no tā, kādai tai vajadzēja būt pēc oficiālā dolāra kursa). Tautas valdība vairākos gājienos trīskārtīgi palielināja algas un cenas (negrozīta palika sāls, petrolejas, sērkociņu un veļas ziepju cena; oktobrī cukura devu samazināja līdz 1,8 kg, bet no 25. novembra, kad sākās jaunās tirdzniecības cenas LPSR TK atcēla kartīšu sistēmu cukuram un ziepēm, 1 persona drīkstēja nopirkt 500 g cukura un 1 gabalu saimniecības ziepju), lai pazeminātu lata pirktspēju līdz rubļa pirktspējai un tas atbilstu PSRS cenu un algu līmenim. Kā liecina M.Būkas ziņojums partijas konferencē, tad "laikā no septembra līdz decembrim partijas vadībā pilsētā notika 78 sapulces, kurās runāts par preču cenām un darba algām". Līdz pat 1941. gada 25. martam līdz ar latu apgrozībā bija padomju rublis un visus norēķinus izdarīja pēc kursa, kur vienu latu pielīdzināja vienam rublim.
Radikālas izmaiņas skāra izglītību un kultūru, kuras mērķtiecīgi varēja izmantot kompartijas ideoloģijas propagandai un aģitācijai. Skolās aizliedza mācīt ticības mācību, ieviesa PSRS Konstitūcijas mācību, nodibināja pionieru organizāciju, pārdēvēja ielas. Pirmā pārdēvētā bija Bāreņu iela, kuru 11. augustā pārdēvēja par Andreja Upīša ielu. 1940. gadā pārdēvēja 8 ielas un 1 laukumu – Čakstes laukumu par Pionieru (te jāpiezīmē, ka Drāšu fabrikas šūna 1940. gada 14. oktobra sēdē nolemj "fabrikas līdzšinējo "Liepājas drāšu fabrika" nosaukumu grozīt un turpmāk vēlams to saukt – "Sarkanais metalurgs"). Mīklaini pazuda cilvēki, kas skaļi izteica neapmierinātību vai šaubas par pārmaiņām. Tika iznīcinātas jaunajai ideoloģijai nepieņemamās garīgās vērtības, grāmatas u.c. Tā oktobrī sadedzināja 7563 brošūras "Vadonis pa Liepāju" 1436,97 rbļ. vērtībā, bet šo summu pēc Izpildu komitejas 1941. gada 1. aprīļa lēmuma nolēma norakstīt zaudējumos.
Pravietiski izskanēja – "Tā kā bijis, vairāk nebūs. Mums būs jābūt komunistiem un mēs tādi būsim: cerēsim, ka varēsim palikt latvieši." Kā raksta vēsturnieks U.Ģērmanis grāmatā "Zili stikli, zaļi ledi", "šos vārdus 1940. gada 17. jūnija priekšpusdienā Inčukalna stacijas bufetē kā ar cirvi noskaldīja jauns vīrs zilā darba virsvalkā. Tad viņš turpat pie letes vienā rāvienā izmeta savu šņabja glāzi un ātrā, vingrā solī izgāja ārā."
Aina Burija
Vēl nebija īsti pabeigta pēc Kurzemes hercoga 1697. gada 26. augustā noteiktajiem priekšrakstiem sāktā Liepājas ostas padziļināšana un tālākā būve, kad pilsētu piemeklēja kārtējā nelaime, kas ar lielām pūlēm gūtos panākumus padarīja maznozīmīgus. Tā bija Ziemeļu karā savstarpēji karojošo karaspēku invāzija Liepājā. To ievadīja un noslēdza divi vietēja rakstura pārbaudījumi. Senās Liepājas vēstures rakstītāji šajā sakarā piemin 1699. gada lielo ugunsgrēku, bet Ziemeļu kara noslēgumā, 1710. gadā mēra epidēmiju.
Laikā no 1700. līdz 1710. gadam Ziemeļu karš padarīja Liepāju par pastāvīgu pieturas un caurbraukšanas punktu un kara darbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu.
Jau 1700. gada sākumā pie Palangas, Jonišķiem un Šauļiem, lai dotos uz Rīgu, sāka pulcēties sakšu karaspēka vienības. Taču apvienotajām poļusakšu daļām tai laikā zviedriem piederošo Rīgu ieņemt neizdevās. Un Kurzemei nācās apgādāt svešos "viesus" ar pārtiku un ziemas apmetnēm. Tika okupēta arī Liepāja.
"1700. gada 30. martā Augstākā vara par mūsu grēkiem uzsūtīja pilsētai nelaimi, pēc tam, kad iepriekšējā gadā tā bija pārdzīvojusi milzīgu ugunsgrēku un kuģu katastrofu. Sākās kara nelaime, jo sakšu armija no Rīgas ienāca šajā zemē.
Sakšu majors Štogentins ar pulka štābu un kareivjiem ienāca pilsētā un atrada sev apmešanās vietu. Kurzemes hercogs Ferdinands, kurš noteica Liepājas kontribūcijas apmērus, izdeva pavēli izmaksāt sakšiem 9000 guldeņu kontribūciju. Pēc otras pavēles vēl 2000 guldeņu," tāds ir kāda Liepājas Lielās ģildes eltermaņa ziņojums.
Lai izvairītos no sakšu militārpersonu izmitināšanas, majoram Štogentinam tika piešķirts "kukulis" 150 dālderu jeb 450 florīnu apmērā un papildus vēl vīns par 120 florīniem. Lai pilsētā netiktu izvietoti vairāk par 20 zaldātiem, pulka kvartīrmeistars Hermanis Difents saņēma "kukuli" 90 florīnu vērtībā. 90 guldeņi tika izdoti sakšu armijas komandieru braucieniem uz Jelgavu. Tas, kā vēsta ģildes eltermaņa ziņojums, esot darīts, lai šos ļaudis ātrāk dabūtu ārā no Liepājas.
Taču neilgi pēc šiem maksājumiem sakši paši devās prom no pilsētas, kad bija iekasējuši ne tikai 150 florīnus "visādiem izdevumiem par sarga māju, malku, apgaismojumu utt., bet pieprasījuši no pilsētas vēl 11800 florīnu, nemaz nerēķinot 100 zirgus un ratus, kas jau vairākkārt pirms 30. marta tikuši izmantoti artilērijas pārvietošanai uz Durbi un Aizputi".
"Dievs, sargi mūs un mūsu pēctečus no līdzīgiem nodokļiem!" savā ziņojumā nobeigumā izsaucas eltermanis.
Diemžēl viss iepriekšējais bija tikai ievads turpmākām, vēl smagākām kara nodevām.
Neskatoties uz to, ka Kurzemes hercogiste centās ievērot neitralitāti un neatbalstīt sakšupoļu karaspēku, tā tomēr tika apvainota zviedru pretinieku "uzņemšanā un izmitināšanā".
Jau 1700. gada augustā kauju karalis Kārlis XII pieveica Dāniju un parakstīja miera līgumu. Oktobra sākumā viņš ieradās Pērnavā, bet 20. novembrī pie Narvas uzveica pieckārt lielāko Pētera I karaspēku.
Pēc uzvarām pār sakšiem un to sabiedrotajiem Spilves pļavās pie Rīgas 1701. gada 9. jūlijā, zviedru karaspēks sāka karagājienu uz Kurzemi, lai izveidotu šeit atbalsta bāzi karam pret Poliju un Saksiju.
1701. gada augusta otrajā pusē Kārļa XII komandētais karaspēks sasniedza Dobeli, turpinot ceļu pa maršrutu BlīdeneSaldus Skrunda. Pārcēlušies pāri Ventai, zviedri ienāca Aizputē, kur novietoja slimos un ievainotos. Pēc tam karaspēks nonāca līdz jūras piekrastei.
1701. gada 12. septembrī Kārļa XII armija ieradās Grobiņā un tajā pašā dienā daļa karaspēka arī Liepājā. Ģenerālmajors Stjuarts, kuram kā kara būvju speciālistam bija uzdots Liepājā celt cietoksni, sarīkoja virsniekiem, sūtņiem un šejienes birģermeistariem plašas vakariņas, kurās "ar vīna baudīšanu tika dzerts uz karaļa veselību".
Jau pirms paša Kārļa XII ierašanās uz Liepāju trīs kuģos bija devušies zviedru kapteiņi Lideruss, Štenks un Taube, lai "pilsētu padarītu pazemīgu un saņemtu ķīlniekus".
Tāpat kā pret sakšiem, arī zviedriem liepājnieki visādi pretojās un tikai pēc tam, kad zviedri bija piedraudējuši pilsētu nodedzināt, no liepājnieku puses tika rakstiski solīts "neko neuzsākt pret Viņa Majestāti un Viņa Majestātes karaspēku". Arī ķīlnieki tika saņemti un visbeidzot, kaut arī ļoti negribīgi, pilsēta piekrita maksāt zviedru karalim pieprasīto kontribūciju 36000 florīnu apmērā.
Ieradies Liepājā, Kārlis XII sīki iepazinās ar pilsētu un tās ostu, pavēlēja šeit uzcelt jaunu stipru nocietinājumu jeb skansti.
Viņa biogrāfu rakstos tika minēts, ka Kārlis XII šeit ieguvis zināšanas par to, ka "rudenī vairākas nedēļas vēlāk un pavasarī labu laiku agrāk nekā citās ostās šeit ir redzami svešzemju kuģi", un tieši šis apstāklis, ka Liepājas osta ir relatīvi neaizsalstoša, salīdzinājumā ar Zviedrijas ostām tai dod lielas priekšrocības. Tas varot būt labvēlīgs apstāklis Liepājas tirdzniecībā ar citām Zviedrijas provincēm. Liepājai Kurzemē dodama lielāka priekšrocība nekā Ventspilij, kur arī ir osta un reids. Nebūt ne pēdējā vieta ierādāma ostas muitai, kura 1704. gadā un no 1707.g. līdz 1709. g. pilnībā nonāca zviedru rokās. Tieši tāpēc vēl karaļa uzturēšanās laikā Liepājas ostā ienāca zviedru kuģis ar lāpstām.
Tūkstoš vīriem Liepājā tika dota pavēle uzbērt dambjus. Miķeļa dienā, 29. septembrī, Kārlis XII devās uz savu ziemas mītni, kas bija iekārtota Virgas muižā. Šeit atradās augstākās armijas amatpersonas, miesassargi un kanceleja. Lielgabalus un to apkalpes novietoja Durbē, kara komisariāts atradās Kapsēdē, dragūnu pulki Nīcā, jātnieku pulki Bārtā, karaļa gvarde Gramzdā, upsaliešu pulki Lieldrogā (Kalvenē), vestgotu pulki Rolavā, vermlandiešu vienības Tāšos utt.
Liepājā palika 20000 vīru, no kuriem seši tūkstoši kuģos caur Pērnavu bija atbraukuši no Ziemeļvidzemes. Vēlāk sakarā ar izmaiņām karalaukos ap 4000 karavīru pārcēlās uz Peipusa ezera apkaimi. Tomēr Kurzemes nometnē un Liepājā palika ap 16000 zviedru karavīru.
1701.g.1702.g. Kurzemes iedzīvotājiem zviedru ziemas nometnei nācās piegādāt ap 6000 vēršu, 60000 mucu alus, 1000 vātis degvīna u.c.
Liepājā un tās apkārtnē sākās plaši nocietināšanas darbi un zemes pārmērīšana. Ostā ierīkoja zviedru muitnīcu, nodevu ievācējiem pieprasīja uzticības zvērestu. Garīdzniekiem tika dota pavēle aizlūgt vienīgi par Zviedrijas karali.
Nocietinājumu būvdarbus uzsāka 1701. gada septembrī. Tos vadīja fortifikāciju inženieris Stjuarts, kurš pirms tam kāda veca ievainojuma dēļ bija atteicies no iecelšanas par zviedru karaspēka virspavēlnieku Kurzemē par labu Ādamam Lēvēnhauptam.
Nocietinājumus jeb skanstis būvēja Liepājā un Pērkonē. Līdztekus ģenerālmajora Stjuarta 1100 vīriem darbus veica arī citi fortifikāciju virsnieki, starp viņiem pulkvedis Ferzens ar savu korpusu.
Kad darbi izrādījās grūti paveicami, palīgā nāca pulkvedis Ranks ar savu pulku, kurš šeit nostrādāja līdz 1701. gada Ziemassvētkiem.
Stjuarta pulks strādāja pie fortu būvdarbiem visu ziemu, kad tam pēc Ranka aiziešanas nāca palīgā pulkvedis Skitte ar saviem karavīriem. Nocietinājumu būvdarbus pabeidza 1702. gadā laikā no 28. maija līdz 20. jūlijam. Nobeiguma stadijā to izdarīja inženieris Bergs.
Zviedri, kā jau minēts, savus nocietinājumus uzbūvēja divās vietās pie ostas un pilsētas dienvidu daļā Pērkonē. Pēc plāna būvētā skanste pilsētas teritorijā ziemeļu virzienā aizstiepās līdz ostas kanālam iepretim Vecajiem kapiem, bet dienvidu virzienā līdz t.s. "rāmajam dīķim" (tagad Ausekļa ielas rajonam). Lielais, pēc plānojuma zvaigžņveida nocietinājums, rēķinot taisnā līnijā ar bastionu izvirzījumiem, bija 130 zviedru asis plats (1 zviedru ass 1,78 m), tā kopējais laukums bija 14000 zviedru kvadrātasis.
Kā rāda vēlākie pilsētas plāni, zviedru celtais cietoksnis aizstiepies gar visu Miķeļa (Celtnieku) ielas austrumu pusi līdz pat Jūras ielas 483. gruntsgabalam un no Tomiņa vējdzirnavu laukuma Loču ielas stūrī līdz ostas spīķeriem.
Par celtniecības gaitu varam uzzināt no zviedru inženiera Samuela Berga ziņojumiem par būvdarbos paveikto. Tie publicēti arī "Libaussher Kalender".
Ziņojumos sacīts, ka darbos strādājuši zviedru garnizona karavīri, somu zaldāti un "vietējie laukstrādnieki ar un bez zirgiem".
1702. gadā kāda komanda pusi dienas strādājusi pie plūstošo smilšu aizvākšanas no palisādēm. Jūlijā izbūvētie pulvera pagrabi bija "tiktāl gatavi, ka uz akmens mūra bija iespējams novietot sastatnes pulvera mucām. Ap uz iekšzemi pārvestajiem bastioniem pamati ir apsēti ar zāli, bet brustvēri apgādāti ar šaujamlūkām. Pie bastioniem izveidoti šlagbaumi un zviedru gvardes vajadzībām pie nocietinājuma piebūvētas divas istabas".
Līdzīgas problēmas plūstošo smilšu sanesumi radīja arī nocietinājumu būvē pie Pērkones.
Periodiski Ziemeļu kara laikā līdz pat 1710. gadam, vienai otru nomainot, uzbūvētajos nocietinājumos apmetās zviedru karaspēka daļas. To uzturēšanai pilsētniekiem nācās maksāt lielas kontribūcijas un pildīt citus pienākumus.
Līdz 1702. gada beigām Liepājai zviedru karaspēkam bija jāsamaksā 39 000 florīnu. Piedevām ostas uzlabošanas darbi laikā no 1700. gada līdz 1701. gada oktobrim prasīja 21114 florīnu lielus ieguldījumus, kamēr ostas muitas laikā no 1701. gada līdz 1703. gadam ienesa tikai 2663 florīnus.
Laimīgā kārtā daļa zviedru karaspēks pilsētu atstāja jau pirms 1702. gada pavasara un trīs pulku sastāvā kopā ar smago artilēriju devās Lietuvas robežas virzienā. Pilsētas kase finansiāli varēja nedaudz atgūties: par 1702. gadu uzliktās kontribūcijas apmērs trīs reizes tika samazināts 1704. gadā, bet 1703. gadā vispār nekas nebija jāmaksā.
Pēc šo karaspēka daļu aiziešanas Liepājā atradās skaitliski pavisam neliela vienība. Taču tagad labi nostiprinātā pilsēta bija kļuvusi par slimo apmešanās un aprūpes vietu. Tā bija piemērota arī karaspēka apgādei. 1705. gadā karaļa spīķeros jeb zviedru noliktavās, kas atradās nocietinājumos, tika uzglabāti 4048 pūri auzu, 82 pūri miežu, 175 pūri zirņu un gatavībā turēti liepājnieku piegādātie zirgi.
Vēl nepatīkamāks pavērsiens Liepājai Ziemeļu kara norises laikā bija krievu ienākšana Kurzemē.
Neraugoties uz 1705. gada 16. jūlijā gūto uzvaru, zviedru Kurzemes karaspēka virspavēlnieks Lēvenhaupts atdeva nestabilās Kurzemes pozīcijas krieviem un pats atkāpās uz Rīgu, bet 1705. gada 30. augusta naktī zviedru pulkvedis Banīrs "kopā ar ļaudīm, fortifikāciju un artilērijas vienībām kuģos, 3 brigantīnās un ar vienu korveti, atstāja Liepāju, paņemot līdzi visu, ko iespējams transportēt, atstājot 22 lielgabalus lielajos un 8 Pērkones nocietinājumos".
Augusta beigās Pētera I vadītās krievu karaspēka vienības pārpludināja Kurzemi. Pēc tam viena daļa pārdislocējās uz Poliju. Tomēr šeit palika 20000 krievu karavīru ar ģenerāli Baueru priekšgalā. Viņi sagādāja Kurzemei un arī Liepājai lielus materiālus zaudējumus.
1705. gada 9. septembrī krievu virsleitnants Šulcs kopā ar 300 dragūniem ienāca Liepājā, konfiscēja zviedru noliktavās esošos krājumus (4048 pūrus auzu, 82 pūrus miežu, zirgus un citas mantas), aizveda tos uz Kuldīgu un pēc tam par lielu prieku liepājniekiem Kuldīgā arī palika.
"Taču prieki nebija ilgi", jo pēc 8 dienām viņš atkal atgriezās un līdz gada beigām pieprasīja no pilsētas milzīgas piegādes. Tā, piemēram, pavisam īsā laika posmā no 17. 29. septembrim krievi patērēja 8800 mārciņas maizes, 4800 mārciņas gaļas, 4,5 mārciņas medus, 24 mucas stiprā alus, 15 mucas vājā alus, 22 pūrus sāls, 416 pūrus auzu, 3240 vezumus siena.
Tas viss tika izlietots, neieskaitot kāda krievu virsnieka 882 florīnu lielo rēķinu par ēdienu Pepinga viesnīcā, vīnu pie M.Šrēdera, ieroču, tajā skaitā lielgabalu remontu, neskaitot izdevumus pie aptiekāra, bārddziņa un skrodera.
29. septembrī Brauna komandētā vienība atstāja Liepāju. To nomainīja cita karaspēka daļa, kura atkal bija jāapgādā. Bet pat šie ienācēji nebija pēdējie krievu karotāji. Laikā no 1705. gada 20. līdz 25. oktobrim Liepājā apmetās krievu pulkvedis Gagarins ar 600 karavīriem un 1500 zirgiem. Viņi tika apgādāti ar 780 mārciņām siena, 6269 mārciņām maizes, 2203 mārciņām gaļas, 926 mārciņām medus, 13,5 mucām vājā alus un 14 pūriem putraimu.
1706. gada 3. aprīlī Liepājas krievu komandants Brauns, lai dotos uz Jelgavu, no pilsētas pieprasīja 30 zirgus, ragavas uz zirglietas.
Taču, ņemot vērā sava pretinieka ieilgušās karagaitas Lietuvā, krievi 1706. gadā atstāja Kurzemi.
Savukārt Liepājā Zaļajā ceturtdienā no Palangas vēl ieradās 100 Maskavas dragūni ar savu kapteini, tikai "lai šķērsotu pilsētu". Viņus no Mēmeles (Klaipēdas) pavadīja 13 vezumi, tādēļ šeit viņi pieprasīja 60 zirgus. Turklāt liepājniekiem vēl nācās Maskavas dragūnus dāsni pacienāt.
"Lai Dievs dod, ka tam reiz pienāktu gals, un iestātos cildens miers", savu ziņojumu nobeidza kāds ievērojams pilsētas ierēdnis. Taču viņš pat nespēja nojaust, ka zviedri vēl trīs ar pusi gadus klīdīs pa Kurzemes hercogisti, "ka nabadzīgās, bet labās" pilsētas ciešanas nebeigsies.
Tikko kā krievi bija projām, pie Liepājas parādījās zviedru kuģis un pilsētniekiem jau zināmais kapteinis Štenks ieradās ar jaunām prasībām, paģērot ostas muitnīcu, kuru līdz tam savā pārziņā bija turējuši maskavieši, un kopā ar saviem ļaudīm baudīja atspirdzinājumus 90 guldeņu vērtībā.
Taču drīz vien Liepājā ieradās pats Lēvenhaupts (viņš bija zviedru armijas virspavēlnieks Kurzemē līdz 1709. gadam). Pilsēta viņu apgādāja ar vīnu, šampanieti, dažādiem augļiem, bet jūlijā tika iekasēta 1706. gada kontribūcija 12000 florīnu apmērā.
Pēc Lēvenhaupta Liepājā no Sāremas salas ienāca fon Zakens ar 500 kājniekiem, nedaudz vēlāk majors Gregings ar apmēram 500 dragūniem, taču abi apmierinājās ar "kukuļiem" jeb diskrēcijas naudu 175 florīnu apmērā.
1707. gadā, kad zviedriem tika samaksāta 6000 florīnu liela kontribūcija, Liepājā 67 nedēļas uzturējās pulkvedis Benīrs ar savu pulku, majors Gregings un leitnants Tartīns.
1708. gada kontribūcija bija 6000 florīni. Šā gada 9. jūlijā zviedri no Grobiņas un Durbes devās uz Lietuvu, tā kā atkal radās cerības, ka ienaidnieks neatgriezīsies. Tomēr tajā pašā mēnesī Liepājā ienāca Gilenlo ar 120 dragūniem. Pēc viņa aiziešanas uz Lietuvu šeit ieradās kapteinis Blūms ar 50 vīriem, kurus nācās uzturēt veselus 8 mēnešus, līdz pat 1709. gada martam. Taču vēl augustā Blūms atradās Liepājā.
1709. gada martā Liepājā ieradās ģenerālmajors Skitte, jo Lietuvā viņam bija radušās pārtikas grūtības. Aprīlī viņš ar pusi sava pulka devās uz Telšiem, atstādams Liepājā 3 rotas un artilērijas štābu ar 4 lielgabaliem.
Liepāja bija izsmēlusi savas maksāšanas iespējas. Pēc lielās kaulēšanās 1709. gada kontribūcija tika samazināta līdz 1800 florīniem.
Visbeidzot Ziemeļu kara rezultāti piespieda zviedrus atstāt Liepāju. Tas notika 1709. gada 21. septembrī. No Karlskrūnes tika sūtīti kuģi, lai aizvestu Kurzemē ievākto labību, nokautos un mucās sasālītos lopus, sviestu un citu pārtiku. Pilsētai papildus vēl bija jāsagādā 300 dēļi, 18 okshofti dzeramā ūdens, 30 tukšas alus mucas un maisi, arī zirgi, rati un laivas, lai varētu uzsākt iekraušanu kuģos.
Aprēķināts, ka zviedri laikā no 1706.1709. gadam Liepājai kopsummā izmaksājuši 19381 florīnu, neierēķinot mītnes un citus "sīkumus", ko pilsētai nācās ziedot zviedru karaspēkam.
Visas kara izmaksas sakšiem, zviedriem un krieviem kopsummā, sākot no 1700. gada, bija apmēram 90 000 florīni, naturālijas neieskaitot.
"Visaugstākais, kas atbrīvojis mūs no ienaidniekiem, vēlas mūs turpmāk žēlsirdīgi aizsargāt no svešām tautām, kara un citām ar karu saistītām nepatikšanām, lai mēs ar hercogistes valdību varētu dzīvot mierā," rakstīts vienā no pilsētas ierēdņa atskaitēm.
Jānis Gintners
