Liepājas koncertestrāde

Liepājas filharmonija pirms Otrā pasaules kara. Fotogrāfs Juris Bokums.

Estrāde ietilpa Liepājas Kūrmājas kompleksā, kura tika uzcelta 1875. gadā. 1922. gada 21. maijā tiek nodibināta Liepājas konservatorija, kas sniedz iespēju muzikālo izglītību iegūt jebkuram interesentam. 1922. gada 26. novembrī Kūrmājas koncertzālē tā uzsāk savu darbību. Sākot ar 1928. gadu visi Kurzemes kori te pulcējas savos svētkos- Lejaskurzemes dziesmu svētkos. Ar tās atbalstu tiek noorganizēti pavisam četri Lejaskurzemes dziesmu svētki.
Līdz mūsdienām koka celtne nav saglabājusies.

Tramvaja sliedes gar Liepājas sanatoriju

Tramvaja sliežu ceļš starp Peldu ielu un Kūrmājas prospektu, tieši gar sanatorijas ēku, kas mūsdienās stāv tukša. Arī tramvaja kustības te vairs nav.

Liepājas peldu iestāde jeb sākotnēji cara Nikolaja vārdā nosauktā peldu iestāde ir celta 1902.gadā, doriešu stilā pēc Paula Maksa Berči projekta. Jaunajā iestādē bija 30 greznas istabas, kas aprīkotas ar siltām jūras vannām, nodaļu ūdensdziedniecībai, garaiņu romiešu un īru pirtīm. 1978.gadā 1,3 km dziļumā pie sanatorijas tika atrasts pazemes ezers ar augstvērtīgu minerālūdeni, ko izmanto vēl joprojām - Centrālajā slimnīcā dziednieciskajām vannām. Sanatorija darbojās līdz 1994. gadam.

Brāļu kapi

Kapi un unikālais piemineklis apskatāms arī mūsdienās (O. Kalpaka ielā), tikai šodien pieminekļa fonā nav viss plaši lauki, bet dzīvojamo māju mikrorajons.

Piemineklis, kas saglabājies līdz mūsdienām Ziemeļu kapos (agrāk Eļļas kapi), ir celts par godu 1919. gada Liepājas atbrīvošanās cīņās kritušajiem varoņiem. Pieminekļa autors bija Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris K. Bikše-Pikše.
Padomju okupācijas gados no pieminekļa tika demontēts latviešu ugunskrusts, kuru atjaunoja Atmodas periodā.

Jūras peldētava

Liepājas pludmale vietā, kur tagad atrodas glābšanas stacija. Līdz mūsdienām saglabājusies sanatorijas ēka, kura redzama attēla fonā, kreisajā pusē.

Liepāja kā peldvieta ir pazīstama no 1810. gadā. Jau tajā laikā Liepājas jūrmalu ir apmeklējuši apmēram 300 ārzemju peldviesu sezonā. No 1834.gada Liepājas jūrmalā darbojās Merbi silto vannu iestāde, taču par sevišķi izslavētu Liepājas jūrmalas peldvieta kļūst ar 1860.gadā, kad uzbūvēja "Nikolaja peldu iestādi".

Liepājas Vācu teātris

Liepājas Vācu teātris atrodas teju tajā pašā vietā, kur tagad ir Kungu un Malkas ielas krustojums.

Ēka atradās Kungu un Malkas ielu stūrī, gruntsgabals, uz kura tā stāvēja, bija daļa no bijušā Rātsnama dārza. Teātri svinīgi atklāja 1804. gada 15. aprīlī. Ēka bija no koka, tajā bija 350 skatītāju vietas, kas bija pilnīgi pietiekami pilsētai ar 4500 iedzīvotājiem. XIX gs. sešdesmitajos gados tai piebūvēja balkonu un pārveidoja apkurināšanas sistēmu. Kopumā ēkas projektam par pamatu tika ņemts Jelgavas teātris. Protams, ka salīdzinoši mazajā Liepājā teātra ēka nebija tik grandioza un grezna kā lielajās Krievijas pilsētās (Kurzemes hercogiste kopā ar Zemgali 1795. gadā bija pievienota Krievijas impērijai), taču kopumā tai piemita Krievijas tā laika teātru arhitektūrai raksturīgās iezīmes- kolonnas, arku elementi u. c.
1. Liepājas pilsētas teātrī jeb Vācu teātrī notikuši atsevišķi neregulāri kinoseansi. Uzskata, ka teātra administrāciju pie kinoseansu organizēšanas ķerties piespieda finansiālas dabas problēmas, jo teātra mākslinieciskais līmenis neesot bijis pārāk augsts. Visbiežāk šeit uzstājās ceļojošās vācu aktieru trupas, kuras uzveda romantiska vai melodramatiska satura lugas. Taču 1897. gadā tur viesizrādēs bija ieradies izcilais krievu aktieris Modests Pisarevs ar savu trupu, bet 1899. gadā- Maskavas Mazā teātra aktieru trupa.
Ar šo teātri saistās vēl kāda epizode Liepājas vēsturē. Šeit strādāja vācu aktieris Valters Raupahs, kuru bija iemīļojusi Liepājas meitene- vēlāk izcilā latviešu aktrise Anta Klints, īstajā vārdā Anna Jekste, starp citu latviešu kinematogrāfista Arnolda Jekstes māsa. A. Klints uzskatīja, ka viņa daudz mācījusies no V. Raupaha skatuves meistarības. Raupahs rekomendējis viņu tā paša teātra aktierim Gustavam Freibergam, kurš kļuvis par A. Klints izteiksmīgās runas pedagogu. Līdz mūža galam A. Klints nebija aizmirsusi Raupaha izteikumu: “Arī mazā teātrī var būt liela māksla.” Šo ēku nojauca 1924. gadā.

Pēc www.kinoliepaja.com materiāliem