Liepāja Pirmā pasaules kara sākumā

2004. gada augustā pagāja 90 gadu, kopš sākās Pirmais pasaules karš, kas prasīja daudzu miljonu cilvēku dzīvību un nodarīja milzīgus materiālo un garīgo vērtību zaudējumus. Karš ļoti smagi un tieši skāra Latviju, izpostot simtiem tūkstošu cilvēku likteņus un prasot dzīvību tūkstošiem cilvēku. Jau 1915.gada pavasarī gandrīz visa Kurzeme bija okupēta, arī mūsu Liepāja. Lai labāk izprastu Liepājas nozīmi ienaidnieka militārajos plānos, nedaudz ielūkosimies Liepājas kā militāra cietokšņa un kara ostas priekšvēsturē īsi pirms Pirmā pasaules kara.

Pēc zaudētā Krimas kara (1853.–1856.g.) Krievijas valdība izvirzīja par uzdevumu nostiprināt impērijas rietumu robežas. Kā militāru priekšposteni pret rietumiem izvēlējās Liepāju, kur laikā no 1893. līdz 1904. gadam izbūvēja plašu kara ostu ar atbilstošu infrastruktūru, kuģu remonta darbnīcām ar lielu sauso doku, veselu kara pilsētiņu ar karavīru kazarmām, virsnieku dzīvojamiem namiem, greznu virsnieku saieta namu un pat savu katedrāli (1903.g.).

Apkārt pilsētai izbūvēja grandiozu cietokšņu sistēmu, kas prasīja 10000000 rubļu zeltā. Taču jau cietokšņa celtniecības laikā, kad atvēlētie līdzekļi bija iztērēti, paši būvētāji sāka pierādīt, ka ne cietoksnis, nedz kara osta no aizsardzības viedokļa pat būšot bīstama, jo flote būšot kā slazdā, nevarēšot tikt ārā no ostas, jo ienaidnieku kuģi no tāluma apšaudīšot, bet cietokšņa artilērijas uguns nespēšot ienaidnieku aizsniegt. Arī starptautiskajās sarunās Vācija pārmeta Krievijai, ka šāds cietoksnis ir nedraudzīgs žests. Iznākumā 1908.gada novembrī izdeva rīkojumu Liepājas cietoksni neuzskatīt par cietoksni, un tika nolaists cietokšņa karogs. Turpmākajos gados krievu militāristi cietoksni saspridzināja, un Liepāja palika neaizsargāta.

1914.gada 1.augustā iesākās karš starp Vāciju un Krieviju. Jau kara pirmajās dienās Liepāja tika pakļauta artilērijas apšaudei no vācu karakuģiem. Laikraksts "Jaunā Dzīve" 9.augustā rakstīja: "Liepāju bombardēja vācu kreiseris "Augsburg" (masa – 4500 BT, 14 lielgabalu). Apšaudīja nostiprināto ostu, hospitāli un pat mierīgo publiku jūrmalā. Tāpat vācu kuģi tagad nodarbojās ar nevainīgu bāku un muitnīcu postīšanu. "Daudz šāviņu tikai raidīti uz Liepājas bāku, bet precīzas bija 6 bumbas, no kurām viena izurbās cauri bākas abām čuguna sienām, izraudama apmēram 6 collu lielu caurumu (1 colla = 2,5 cm). Tika sagrauta Akmeņraga bāka. Laikraksts "Jaunā Dzīve" 1914.gada 18.augustā rakstīja: "Sestdien, 16.augustā, pulkst. 5 rītā kāds vācu kreiseris bākai tuvojās uz 3 verstīm un izšāva no šī attāluma pusotras stundas laikā 46 granātas. Lielgabalu būkšķēšana bija dzirdama pat Liepājā. Kreiseris šāva tik neveikli, ka granātu lielākā daļa noskrēja garām mērķim. No izšautām granātām sprāga tik kādas desmit. No šāvieniem tika sabojātas bākai virsējās koka daļas, zirgstaļļa jumts un dzīvojamai mājai nelielos apmēros jumts." Atkārtotā bombardēšanā bāka tika sagrauta, arī dzīvojamā ēka, pāri palika tikai bākas granīta pamati 6 metru augstumā.

Pēc pirmajām bombardēšanām augustā Liepājā satraukumi pamazām norima un dzīve iegāja parastās sliedēs. Tad atnāca 17.septembris, kuru pēc tam uzskatīs par asiņaināko dienu Liepājā kara laikā. Pilsētai tuvojās vācu karakuģi. Noraudzīties skatā jūrmalā pulcējās ziņkārīgo ļaužu bari. Vēl īstu baiļu neizjuta. Tad pilsētā sāka krist granātas: uz dzelzceļa staciju, Drāšu fabriku ("Liepājas metalurgs"), Eļļas fabriku. Sašāva mazuta, petrolejas rezervuārus, bet par brīnumu – tie neaizdegās. Izlija 60000 pudu (1 puds = 16 kg) naftas produktu. Apšaudes laikā granātas galvenokārt krita Jaunliepājas pusē, bet netika taupīta arī Vecliepāja. Granātas nokrita Olimpijas laukumā, uz ielām. Cilvēkus ievainoja ar šķembām, bija arī kritušie. Ziņkārīgie no jūrmalas ātri pazuda. Sāka degt Eļļas fabrika. Pēc dažu stundu bombardēšanas vācu kreiseri atkal attālinājās jūrā. Līdz 1914.gada 7.novembrim pilsētā bija bojāti un sagrauti 110 namu. Uz pilsētu bija raidīti 598 šāviņi.

Detektīvromāna garā norisinājās notikums 1915.gada janvāra vidū, kad pēkšņi virs pilsētas parādījās gaisa kuģis – cepelīns. Laikraksts "Kurzemes Vārds" 1936. gada 12. maija numurā par minēto notikumu raksta: "Tas lidoja visai zemu un nometa dažas bumbas, kas nekādus īpašus postījumus nenodarīja. Krievu karavīri atklāja uz cepelīnu ložmetēju uguni un piespieda kuģi bēgt projām dienvidu virzienā. Cepelīns bija bojāts un tas tika ar grūtībām vadīts un pie Bernātiem nokrita. 8–10 cilvēku lielo apkalpi sagūstīja, un krievu robežsargi tai pašā dienā viņus aizsūtīja pa dzelzceļu uz Krieviju."

Plaša un kombinēta Liepājas bombardēšana norisinājās 1915.gada 15.martā. Pilsētu no sākuma bombardēja hidroplāni no gaisa, bet pēcpusdienā to kopīgi bombardēja kā hidroplāni, tā karakuģi. Stipri cieta par peldošu hospitāli pārvērstais tvaikonis "Baltika". Pilsētā tika bojāti 15 namu. Viss sākās ar brīdi, kad agri no rīta lidmašīnas parādījās no Pērkones puses. Pirmā bumba nokrita uz nama Vakzāles (Rīgas) ielā 2, ielauzdama jumtu un griestus, otrā nokrita Aldaru ielas galā uz bruģa starp alus brūzi un Pūra namu. Trešo nometa Tirgus ielā uz 36.namu, bet ceturto – pie Annas tirgus, Plankenberga iebraucamajā sētā, bet tā neeksplodēja. Tās svars bija 17 mārciņu (1 mārc. = 400 g). Divas bumbas nokrita Gāzes fabrikas apkārtnē, bet arī neeksplodēja.

Daudz nopietnāki notikumi norisinājās, kad pēcpusdienā jūrā parādījās vācu kreiseris "Augsburg", kuru pavadīja dažas mīnulaivas. Kreiseris apstājās iepretim Nikolaja peldētavai apmēram 4 km no krasta, bet mīnulaivas pienāca gandrīz pie ostas vārtiem. Tūliņ arī karakuģi atklāja uguni galvenokārt uz Vecliepāju. Uguni vērsa uz ostas dienvidpusi, kur visvairāk cieta neitrālo valstu tirdzniecības kuģi. Cieta norvēģu tv."Lövstaken" (nogalināja kapteini), dāņu tv."Ormsk", "Kazaņ", zviedru tv."Amfred", "Aira" un krievu "Baltijas Lloida" tv."Baltika". Stipri cieta arī ostas noliktavas. Daudzas granātas sprāga Miltu, Muitas, Zviedru, Krastu un Graudu ielā. Miltu ielā cieta spirta noliktava. Šāviņi tika raidīti arī uz Nikolaja, Tiesas un Vilhelmīnes ielu. Pēc tam mīnulaivu lādiņi tikai raidīti uz Karostu. Kreiseris uz pilsētu raidīja kādus 30 sešcollu lādiņus. Pēc stundas apšaudes aizbrauca kreiseris, pēc pusstundas tam sekoja mīnulaivas. Šajā dienā uz Liepāju karakuģi pavisam raidīja 200 lādiņu. Cilvēki izturējās mierīgi, pat staigāja pa ielām un uzturējās jūrmalā, kur vēroja apšaudi.

No jauna vācu karakuģi pie Liepājas parādījās 19.aprīlī ap pulksten 15, bet pirms tam no rīta un arī pēcpusdienā pār pilsētu lidoja vācu aeroplāni, nometa bumbas. 21.aprīlī atkal lidoja lidmašīnas, un jūrā parādījās 14 karakuģu. No jauna vācu eskadra parādījās 6.maijā. Šajā dienā vienlaikus pa sauszemi no dienvidu puses uz pilsētu virzījās divas kājnieku kolonnas. Karakuģi atklāja uguni pa fortiem, kas klusēja. Tikai vēlāk atklājās, ka vācieši maldināti ar fortos izvietotajiem kara lielgabalu maketiem. Pēc artilērijas sagatavošanas uguns pārtraukšanas vācu kājnieki sāka uzbrukumu dienvidu fortam, taču krievu pretuguns vāciešus apstādināja. Vācieši sāka apšaudīt fortu ar ložmetējiem, jo domāja, ka krievi grasās fortu nopietni aizstāvēt. Taču krievi netaisījās nopietni pretoties vāciešiem un ap pulksten 16 izkāra balto karogu. Kad vācieši iegāja fortā, tas jau bija tukšs. Krievi labprāt padevās.

"Kurzemes Vārds" savā 1936.gada 15.maija rakstā šo procesu atspoguļoja šādi: "Pa ceļam, kas veda uz pilsētu, redzēja soļojam krievu kareivjus. "Ej, nāc šurpu, biedri," sauca vācu karavīri. Negaidīti no visām malām sāka līst laukā apbruņoti krievu kareivji. Parādījās arī daži virsnieki. Notika sasveicināšanās un roku spiešana. Uz jautājumu, kur ir komandants, krievu skati norādīja uz pulkvežleitnantu. Krievu virsnieks vēl vilcinājās, bet vācu leitnants zobenus vienkārši aplasīja… Tā padevās dienvidu forts. Lai kaut cik nosargātu savu karavīru godu, sāka šaut ziemeļu forts, bet, kad uz turieni aizsūtīja vācu parlamentārieti, tas padevās."

Vācu vienības pilsētā ienāca tikai nākamajā dienā. Tās sagaidīja vietējie vācieši un ebreji.

Krievu karaspēks, atkāpjoties, uzspridzināja dzelzs tiltu, Karostas kuģu remonta darbnīcas, aizdedzināja ostā ogļu krājumus, miltus aplēja ar naftas produktiem, aizdedzināja degvielas noliktavas, nodedzināja angārus, Karostas pārvaldes ēku. Ostas vārtos nogremdēja vācu tirdzniecības kuģus. Bija apkaunojošs moments, kad krievu militāristi to visu izdarīja priekšlaikus, pat atstāja pilsētu un bija spiesti atkal tajā atgriezties un ieviest kārtību, lai to pēc tam atstātu uz ilgu laiku. Vācieši kara gados pie Liepājas cieta jūtamus zaudējumus. 1915.gada 23.oktobrī netālu no Liepājas ostas krievu zemūdene nogremdēja vācu kreiseri "Prinz Alberth". Bojā gāja 1600 cilvēku. Dzelmē nogrima arī vairākas kastes ar zeltu miljoniem rubļu vērtībā.

Juris Kriķis

Laikraksts "Kurzemes vārds"

Paša acīm vērots

Pastkartīte, kurā attēlots, kā vācu kreiseris "Augsburg" apšauda Liepāju.

1914. gada vasara bija ļoti silta, un laiks pieturējās skaists. Katru dienu ar draugu, teātra kapelmeistaru Bernhardu Ķuņķi gājām jūrmalā peldēties un vakarā apmeklējām Kūrmājas dārza koncertus. Kādu vakaru tur satikām redaktoru Jāni Kovaļevski, kurš mums stāstīja, ka pēc Austrijas troņmantnieku pāra nogalināšanas varot izcelties pasaules karš. Serbs Princips pēc atentāta esot apcietināts, bet nemaz neesot nobijies un izturoties bravurīgi. Kovaļevska paredzējums piepildījās ­ sākās Austrijas -­Serbijas karš, un Krievija izsludināja vispārēju mobilizāciju.

Jūlija pēdējās sestdienas vakarā, kad tikko biju nolicies gulēt, apmēram pulksten 11 no Karaostas puses atskanēja milzīgi sprādzieni. Tūlīt sapratu, ka Krievija pieteikusi Vācijai karu, un nu krievi spridzina nocietinājumus, dedzina noliktavas, kaut gan nemaz tā nevajadzēja steigties. No rīta redzēju, ka visa Karaosta dega un kūpēja kā pastardienā.
1. augusta priekšpusdienā izgāju Vecliepājas jūrmalā. Diena bija jauka, un jūra gluda kā spogulis, tikai vairs neredzēja neviena kuģa. Tālumā aiz apvāršņa pamanīju it kā dūmu strīpiņu, kas atkal drīz pazuda. Pēcpusdienā pēkšņi pret Liepāju parādījās divi vācu karakuģi un apšaudīja Kara ostu. Kā jau svētdienā daudz ļaužu bija aizgājuši skatīties Karaostas degšanu. Izcēlās liela panika, un katrs bēga, kur varēdams. Toreiz smējās, ka kāda resna sieva, kas uz Kara ostu gājusi veselu stundu, atpakaļ Liepājā pārskrējusi desmit minūtēs. Tikpat traki izgāja tiem, kas bombardēšanu gāja skatīties Vecliepājas jūrmalā. Visa jūrmala un moli bija kā nosēti ar publiku. Visi mierīgi vēroja, kā apšauda Kara ostu. Kāds kungs pat nolicis tālskati uz trijkāja, lai labāk var redzēt. Uzreiz viens kuģis pagriezās un sāka apšaudīt Vecliepājas jūrmalu. Briesmīgā panikā visi bēga uz pilsētu, apgāzdami kungu ar visu tālskati. Toreiz sievietes valkāja ļoti šaurus brunčus un staigāja sīkiem solīšiem kā sapītas vistas. Lai ātrāk varētu paskriet, viņas pārplēsa brunčus līdz augšai. Pēc dažām minūtēm jūrmalā nebija neviena cilvēka.
Kara ostas pavēlnieki, kaut gan zvērējuši caram uzticību līdz nāvei, no bailēm pazaudēja galvas un pirmie aizbēga, atstādami Kara ostu likteņa un liesmu varā. Liepājnieki bija drošāki un gudrāki par krievu kara kungiem ­ viņi sprieda, ka labāk mantu pievākt, nekā ļaut tai krist liesmām par upuri. Tad nu sākās lielā laupīšana. Kam bija pajūgi, tie veda mantas vezumiem, citi vilka rokas ratiņiem, kam nebija ratiņu, tie nesa uz muguras. Kāda sieva, nesdama cukura maisu, aiz pārguruma turpat uz tilta pakrita un nomira. Viens zēns, smeldams petroleju, iekrita tankā un noslīka. Tā tas turpinājās veselu nedēļu. Kad kara kungiem lielās bailes pārgāja, komendants pavēlēja visas nolaupītās mantas vest atpakaļ. Saprotams, ka atpakaļ neviens neveda, bet aiz bailēm no kratīšanas, šaubīgākās lietas naktīs izsvieda uz ielas vai pāri kaimiņu žogam. Arī mūsu sētā vienu rītu atrada sasviestas dažādas mantas.
Pēc pirmajiem uztraukumiem cilvēki nomierinājās. Visus pārņēma liels patriotisms. Ļaudis pavadīja uz staciju rezervistus. Rīkojām arī lielus gājienus pie dažādu valstu konsulātiem ar patriotiskām runām un dziesmām. Kamēr vēl nejuta trūkumu, patīkami bija sēdēt mājās un lasīt laikrakstus par krievu lielajām uzvarām. Visi cerējām, ka krievi ieņems pašu Berlīni, un Liepāja paliks tālu aizmugurē, bet krievi, iegājuši Rītprūsijā, aiz "stratēģiskiem" iemesliem skriešus atskrēja atpakaļ, pazaudēdami vairākas divīzijas. Nu vācu flote liepājniekiem atgādināja, kā ir, kad karš jāizjūt uz paša ādas. Šoreiz apšaudīja staciju un tirdzniecības ostu, nogalinot vairākus cilvēkus. Mums, nekarotājiem, arī bija sava kara gudrība ­ mēs runājām: "Ek, kad būtu kāds ducis labu dižgabalu, tad tie kuģeļi aizmuktu griezdamies!" Bet vēl gudrākie pamācīja, ka vāciešus nedrīkst tā kaitināt un pretī šaut, varot atbraukt liela flote un Liepāju pusstundā noslaucīt no zemes virsas.
Pašiem vāciešiem arī vienreiz izgāja slikti. Ļaudis daudz runāja par uzbrukumiem no gaisa. Kā jau vēlā rudenī, naktis bija ļoti tumšas, ugunis nedrīkstēja dedzināt, un dažreiz, ejot pa ielu, grāpstījāmies ar rokām gar namu sienām. Gaisa kuģus vēl neviens nebija redzējis, un ļaudis pat zvaigznes aiz skrejošiem mākoņiem noturēja par tiem. Līdz kādā dienā radās īsts cepelīns virs Liepājas. Ziņkārība visiem, bija liela redzēt savādo "cigāru", kas lidoja lielā augstumā, bet bailes arī, un katrs meklēja patvērumu, kur vien varēdams, jo katram likās, ka taisni viņam bumbu sviedīs uz galvas. Nometis dažas bumbas ostā aiz dzelzs tilta, nekādus zaudējumus nenodarījis, cepelīns lidoja atpakaļ, bet pie Bernātiem robežsargi to sašāva, kuģis iekrita jūrā, komandu sagūstīja un atveda uz Liepāju. Par to mums bija liels prieks un gandarījums. Pēc tam cepelīni vairs Liepājā neviesojās, laikam iznāca par dārgu.
1915. gada pavasarī fronte aizvien vairāk tuvojās Liepājai. Pārtrauca dzelzceļa satiksmi ar Rīgu, atlika vēl bānītis līdz Aizputei. Visi, kas vien iespēja, bēga no Liepājas, brauca uz Aizputi un tad gāja kājām līdz Stendei. Kā pēdējie no teātra personāla aizgāja Bernhards Ķuņķis un Emīlija Griķīte. Man bija nejēdzīgs stāvoklis ­ visa nauda, apmēram 800 rubļu, atradās bankā un teātra direkcijā. Māsa no liela uztraukuma saslima un gulēja gultā. Naudas vairāk nebija kā astoņi rubļi. Četrus atstāju māsai un ar četriem kabatā kopā ar kaimiņu agri no rīta devos ceļā. Ejot uz Grobiņu, ceļā sastapām rindu kara transporta ratu, kas brauca uz Kara ostas pusi. Spriedām, ka tā ir laba zīme ­ varbūt krievi vāciešiem Liepāju neatdos. Grobiņas stacijā palikām atpūsties un paēst brokastis. Tur kāds dzelzceļnieks teica, ka tagad fronte esot glābta. Atbraucis pats lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs, noplēsis komandējošam ģenerālim uzplečus un viņa vietā ielicis citu, kas tagad vāciešus dzīšot atpakaļ.
Domājām, kur lai mēs bez naudas kājām ejam, un piederīgie mājās palikuši bez gādības. Varbūt krievi pāries uzbrukumā un vāciešus aizdzīs. Kad atgriezāmies Liepājā, nekas nebija mainījies ­ lielā augstumā lidoja hidroplāns un jūrā braukāja kuģi. Lielie kuģi atradās labi augstu jūrā, bet mazie turējās tuvāk krastam, nedrīkstēdami tovoties ostas ieejai. Es toreiz dzīvoju Jaunliepājā un bieži gāju uz Ziemas ostu skatīties, ko vācu kuģi dara. Vienreiz gan sabijāmies ­ kāds no mazajiem kuģeļiem atdalījās no citiem un lēni brauca gar ārējo molu uz Kara ostas pusi. No Kara ostas atskanēja daži lielgabala šāvieni, kuģelis atbildēja ar to pašu un ātri steidzās prom jūrā. Tad krastam ātri tuvojās lielie kuģi. Domādami, ka tūlīņ sāksies, visi saskrējām Korķu fabrikas pagrabā, bet nekas nenotika. Uzkāpām fabrikas tornī un redzējām, ka kuģi lēnām brauc atpakaļ jūrā. Tikai beidzamā dienā pirms vācu ienākšanas Liepājā, viņu flote pret Olimpijas laukumu ar motorlaivām mēģināja izcelt desantu, bet krievi ar ložmetējiem atsita. Tad vācieši krievus apšaudīja ar lielgabaliem, pie kam pēdējiem krita četri kareivji, kurus turpat Olimpijas sporta laukumā apbedīja. Vakarā vācu kuģi piebrauca pret Ziemeļu kapsētu un nospēlēja vairākus mūzikas gabalus.
7. maijā no rīta agri atkal gāju uz Jūrmalu skatīties. Eju pa Kūrmājas prospektu ­ uzreiz sāka ātri šaut. Sapratu, ka labi nebūs. Skrēju atpakaļ, bet tai pašā brīdī arī no jūras sāka šaut. Ieskrēju grāmatu veikalā nogaidīt. Pēc maza brīža puikas piedāvāja vēl siltus šrapneļu gabalus, bet par tādiem niekiem neviens vairs naudu nedeva. Tad sākās pie Pērkones pēdējā kauja, kas vilkās līdz vakaram. Nevarēdami vāciešus atsist, krievi atkāpās, uzspridzinādami vienu Dzelzs tilta posmu un Koka tiltu izgriezdami, tā atturēdami vāciešus no ienākšanas Jaunliepājā. Pēc uztraukumu pilnas dienas, laikā likos gulēt, bet neļāva aizmigt stipri sprādzieni. Vispirms dzirdēju tādu kā svilpšanu, kas kļuva arvien stiprāka, līdz atskanēja pats sprādziens. Domāju, ka krievi spridzina noliktavas, bet vēlāk uzzināju, ka vācieši pie Grobiņas baznīcas uzstādījuši lielgabalus un no turienes apšaudījuši Vecliepājas ezermalu. Tur bija iesistas bedres dziļumā cilvēka augumā un nogalinātas divas sievietes. Otrā rītā vācieši no Grobiņas puses ienāca pilsētā. Vienai daļai krievu laimējās gar jūrmalu atkāpties līdz Sakai, bet citus sagūstīja pilsētā. No tā laika apbruņotus krievus vairs neredzējām. Ap pulksten pieciem sievas sauca, ka vācieši nākot pa ielu. Nāca katrā ielas pusē pa ietni ar paceltām šautenēm rokās, pārstaigājot visas ielas, un Liepāja bija ieņemta. 9. maijā no rīta gāju skatīties, ko vācieši dara. Kareivjus daudz neredzēju, bet, sākot no Aizputes stacijas līdz pat Drāšu fabrikai iela bija pilna lielgabaliem un transporta ratiem. Osta bija pienākusi pilna maziem kuģīšiem, ko sauca par mīnu traleriem. Sākās vācu okupācijas laikmets.

Fragmenti no Liepājas teātra aktiera Rūdolfa Štreihfelda ­Varkaļa (1875 -­1966) nepublicētajām atmiņām
Materiālu publicēšanai sakārtojis Zigurds Akmentiņš