Liepāja Pirmā pasaules kara sākumā

2004. gada augustā pagāja 90 gadu, kopš sākās Pirmais pasaules karš, kas prasīja daudzu miljonu cilvēku dzīvību un nodarīja milzīgus materiālo un garīgo vērtību zaudējumus. Karš ļoti smagi un tieši skāra Latviju, izpostot simtiem tūkstošu cilvēku likteņus un prasot dzīvību tūkstošiem cilvēku. Jau 1915.gada pavasarī gandrīz visa Kurzeme bija okupēta, arī mūsu Liepāja. Lai labāk izprastu Liepājas nozīmi ienaidnieka militārajos plānos, nedaudz ielūkosimies Liepājas kā militāra cietokšņa un kara ostas priekšvēsturē īsi pirms Pirmā pasaules kara.

Pēc zaudētā Krimas kara (1853.–1856.g.) Krievijas valdība izvirzīja par uzdevumu nostiprināt impērijas rietumu robežas. Kā militāru priekšposteni pret rietumiem izvēlējās Liepāju, kur laikā no 1893. līdz 1904. gadam izbūvēja plašu kara ostu ar atbilstošu infrastruktūru, kuģu remonta darbnīcām ar lielu sauso doku, veselu kara pilsētiņu ar karavīru kazarmām, virsnieku dzīvojamiem namiem, greznu virsnieku saieta namu un pat savu katedrāli (1903.g.).

Apkārt pilsētai izbūvēja grandiozu cietokšņu sistēmu, kas prasīja 10000000 rubļu zeltā. Taču jau cietokšņa celtniecības laikā, kad atvēlētie līdzekļi bija iztērēti, paši būvētāji sāka pierādīt, ka ne cietoksnis, nedz kara osta no aizsardzības viedokļa pat būšot bīstama, jo flote būšot kā slazdā, nevarēšot tikt ārā no ostas, jo ienaidnieku kuģi no tāluma apšaudīšot, bet cietokšņa artilērijas uguns nespēšot ienaidnieku aizsniegt. Arī starptautiskajās sarunās Vācija pārmeta Krievijai, ka šāds cietoksnis ir nedraudzīgs žests. Iznākumā 1908.gada novembrī izdeva rīkojumu Liepājas cietoksni neuzskatīt par cietoksni, un tika nolaists cietokšņa karogs. Turpmākajos gados krievu militāristi cietoksni saspridzināja, un Liepāja palika neaizsargāta.

1914.gada 1.augustā iesākās karš starp Vāciju un Krieviju. Jau kara pirmajās dienās Liepāja tika pakļauta artilērijas apšaudei no vācu karakuģiem. Laikraksts "Jaunā Dzīve" 9.augustā rakstīja: "Liepāju bombardēja vācu kreiseris "Augsburg" (masa – 4500 BT, 14 lielgabalu). Apšaudīja nostiprināto ostu, hospitāli un pat mierīgo publiku jūrmalā. Tāpat vācu kuģi tagad nodarbojās ar nevainīgu bāku un muitnīcu postīšanu. "Daudz šāviņu tikai raidīti uz Liepājas bāku, bet precīzas bija 6 bumbas, no kurām viena izurbās cauri bākas abām čuguna sienām, izraudama apmēram 6 collu lielu caurumu (1 colla = 2,5 cm). Tika sagrauta Akmeņraga bāka. Laikraksts "Jaunā Dzīve" 1914.gada 18.augustā rakstīja: "Sestdien, 16.augustā, pulkst. 5 rītā kāds vācu kreiseris bākai tuvojās uz 3 verstīm un izšāva no šī attāluma pusotras stundas laikā 46 granātas. Lielgabalu būkšķēšana bija dzirdama pat Liepājā. Kreiseris šāva tik neveikli, ka granātu lielākā daļa noskrēja garām mērķim. No izšautām granātām sprāga tik kādas desmit. No šāvieniem tika sabojātas bākai virsējās koka daļas, zirgstaļļa jumts un dzīvojamai mājai nelielos apmēros jumts." Atkārtotā bombardēšanā bāka tika sagrauta, arī dzīvojamā ēka, pāri palika tikai bākas granīta pamati 6 metru augstumā.

Pēc pirmajām bombardēšanām augustā Liepājā satraukumi pamazām norima un dzīve iegāja parastās sliedēs. Tad atnāca 17.septembris, kuru pēc tam uzskatīs par asiņaināko dienu Liepājā kara laikā. Pilsētai tuvojās vācu karakuģi. Noraudzīties skatā jūrmalā pulcējās ziņkārīgo ļaužu bari. Vēl īstu baiļu neizjuta. Tad pilsētā sāka krist granātas: uz dzelzceļa staciju, Drāšu fabriku ("Liepājas metalurgs"), Eļļas fabriku. Sašāva mazuta, petrolejas rezervuārus, bet par brīnumu – tie neaizdegās. Izlija 60000 pudu (1 puds = 16 kg) naftas produktu. Apšaudes laikā granātas galvenokārt krita Jaunliepājas pusē, bet netika taupīta arī Vecliepāja. Granātas nokrita Olimpijas laukumā, uz ielām. Cilvēkus ievainoja ar šķembām, bija arī kritušie. Ziņkārīgie no jūrmalas ātri pazuda. Sāka degt Eļļas fabrika. Pēc dažu stundu bombardēšanas vācu kreiseri atkal attālinājās jūrā. Līdz 1914.gada 7.novembrim pilsētā bija bojāti un sagrauti 110 namu. Uz pilsētu bija raidīti 598 šāviņi.

Detektīvromāna garā norisinājās notikums 1915.gada janvāra vidū, kad pēkšņi virs pilsētas parādījās gaisa kuģis – cepelīns. Laikraksts "Kurzemes Vārds" 1936. gada 12. maija numurā par minēto notikumu raksta: "Tas lidoja visai zemu un nometa dažas bumbas, kas nekādus īpašus postījumus nenodarīja. Krievu karavīri atklāja uz cepelīnu ložmetēju uguni un piespieda kuģi bēgt projām dienvidu virzienā. Cepelīns bija bojāts un tas tika ar grūtībām vadīts un pie Bernātiem nokrita. 8–10 cilvēku lielo apkalpi sagūstīja, un krievu robežsargi tai pašā dienā viņus aizsūtīja pa dzelzceļu uz Krieviju."

Plaša un kombinēta Liepājas bombardēšana norisinājās 1915.gada 15.martā. Pilsētu no sākuma bombardēja hidroplāni no gaisa, bet pēcpusdienā to kopīgi bombardēja kā hidroplāni, tā karakuģi. Stipri cieta par peldošu hospitāli pārvērstais tvaikonis "Baltika". Pilsētā tika bojāti 15 namu. Viss sākās ar brīdi, kad agri no rīta lidmašīnas parādījās no Pērkones puses. Pirmā bumba nokrita uz nama Vakzāles (Rīgas) ielā 2, ielauzdama jumtu un griestus, otrā nokrita Aldaru ielas galā uz bruģa starp alus brūzi un Pūra namu. Trešo nometa Tirgus ielā uz 36.namu, bet ceturto – pie Annas tirgus, Plankenberga iebraucamajā sētā, bet tā neeksplodēja. Tās svars bija 17 mārciņu (1 mārc. = 400 g). Divas bumbas nokrita Gāzes fabrikas apkārtnē, bet arī neeksplodēja.

Daudz nopietnāki notikumi norisinājās, kad pēcpusdienā jūrā parādījās vācu kreiseris "Augsburg", kuru pavadīja dažas mīnulaivas. Kreiseris apstājās iepretim Nikolaja peldētavai apmēram 4 km no krasta, bet mīnulaivas pienāca gandrīz pie ostas vārtiem. Tūliņ arī karakuģi atklāja uguni galvenokārt uz Vecliepāju. Uguni vērsa uz ostas dienvidpusi, kur visvairāk cieta neitrālo valstu tirdzniecības kuģi. Cieta norvēģu tv."Lövstaken" (nogalināja kapteini), dāņu tv."Ormsk", "Kazaņ", zviedru tv."Amfred", "Aira" un krievu "Baltijas Lloida" tv."Baltika". Stipri cieta arī ostas noliktavas. Daudzas granātas sprāga Miltu, Muitas, Zviedru, Krastu un Graudu ielā. Miltu ielā cieta spirta noliktava. Šāviņi tika raidīti arī uz Nikolaja, Tiesas un Vilhelmīnes ielu. Pēc tam mīnulaivu lādiņi tikai raidīti uz Karostu. Kreiseris uz pilsētu raidīja kādus 30 sešcollu lādiņus. Pēc stundas apšaudes aizbrauca kreiseris, pēc pusstundas tam sekoja mīnulaivas. Šajā dienā uz Liepāju karakuģi pavisam raidīja 200 lādiņu. Cilvēki izturējās mierīgi, pat staigāja pa ielām un uzturējās jūrmalā, kur vēroja apšaudi.

No jauna vācu karakuģi pie Liepājas parādījās 19.aprīlī ap pulksten 15, bet pirms tam no rīta un arī pēcpusdienā pār pilsētu lidoja vācu aeroplāni, nometa bumbas. 21.aprīlī atkal lidoja lidmašīnas, un jūrā parādījās 14 karakuģu. No jauna vācu eskadra parādījās 6.maijā. Šajā dienā vienlaikus pa sauszemi no dienvidu puses uz pilsētu virzījās divas kājnieku kolonnas. Karakuģi atklāja uguni pa fortiem, kas klusēja. Tikai vēlāk atklājās, ka vācieši maldināti ar fortos izvietotajiem kara lielgabalu maketiem. Pēc artilērijas sagatavošanas uguns pārtraukšanas vācu kājnieki sāka uzbrukumu dienvidu fortam, taču krievu pretuguns vāciešus apstādināja. Vācieši sāka apšaudīt fortu ar ložmetējiem, jo domāja, ka krievi grasās fortu nopietni aizstāvēt. Taču krievi netaisījās nopietni pretoties vāciešiem un ap pulksten 16 izkāra balto karogu. Kad vācieši iegāja fortā, tas jau bija tukšs. Krievi labprāt padevās.

"Kurzemes Vārds" savā 1936.gada 15.maija rakstā šo procesu atspoguļoja šādi: "Pa ceļam, kas veda uz pilsētu, redzēja soļojam krievu kareivjus. "Ej, nāc šurpu, biedri," sauca vācu karavīri. Negaidīti no visām malām sāka līst laukā apbruņoti krievu kareivji. Parādījās arī daži virsnieki. Notika sasveicināšanās un roku spiešana. Uz jautājumu, kur ir komandants, krievu skati norādīja uz pulkvežleitnantu. Krievu virsnieks vēl vilcinājās, bet vācu leitnants zobenus vienkārši aplasīja… Tā padevās dienvidu forts. Lai kaut cik nosargātu savu karavīru godu, sāka šaut ziemeļu forts, bet, kad uz turieni aizsūtīja vācu parlamentārieti, tas padevās."

Vācu vienības pilsētā ienāca tikai nākamajā dienā. Tās sagaidīja vietējie vācieši un ebreji.

Krievu karaspēks, atkāpjoties, uzspridzināja dzelzs tiltu, Karostas kuģu remonta darbnīcas, aizdedzināja ostā ogļu krājumus, miltus aplēja ar naftas produktiem, aizdedzināja degvielas noliktavas, nodedzināja angārus, Karostas pārvaldes ēku. Ostas vārtos nogremdēja vācu tirdzniecības kuģus. Bija apkaunojošs moments, kad krievu militāristi to visu izdarīja priekšlaikus, pat atstāja pilsētu un bija spiesti atkal tajā atgriezties un ieviest kārtību, lai to pēc tam atstātu uz ilgu laiku. Vācieši kara gados pie Liepājas cieta jūtamus zaudējumus. 1915.gada 23.oktobrī netālu no Liepājas ostas krievu zemūdene nogremdēja vācu kreiseri "Prinz Alberth". Bojā gāja 1600 cilvēku. Dzelmē nogrima arī vairākas kastes ar zeltu miljoniem rubļu vērtībā.

Juris Kriķis

Laikraksts "Kurzemes vārds"