Pastkartīte, kurā attēlots, kā vācu kreiseris "Augsburg" apšauda Liepāju.1914. gada vasara bija ļoti silta, un laiks pieturējās skaists. Katru dienu ar draugu, teātra kapelmeistaru Bernhardu Ķuņķi gājām jūrmalā peldēties un vakarā apmeklējām Kūrmājas dārza koncertus. Kādu vakaru tur satikām redaktoru Jāni Kovaļevski, kurš mums stāstīja, ka pēc Austrijas troņmantnieku pāra nogalināšanas varot izcelties pasaules karš. Serbs Princips pēc atentāta esot apcietināts, bet nemaz neesot nobijies un izturoties bravurīgi. Kovaļevska paredzējums piepildījās sākās Austrijas -Serbijas karš, un Krievija izsludināja vispārēju mobilizāciju.
Jūlija pēdējās sestdienas vakarā, kad tikko biju nolicies gulēt, apmēram pulksten 11 no Karaostas puses atskanēja milzīgi sprādzieni. Tūlīt sapratu, ka Krievija pieteikusi Vācijai karu, un nu krievi spridzina nocietinājumus, dedzina noliktavas, kaut gan nemaz tā nevajadzēja steigties. No rīta redzēju, ka visa Karaosta dega un kūpēja kā pastardienā.
1. augusta priekšpusdienā izgāju Vecliepājas jūrmalā. Diena bija jauka, un jūra gluda kā spogulis, tikai vairs neredzēja neviena kuģa. Tālumā aiz apvāršņa pamanīju it kā dūmu strīpiņu, kas atkal drīz pazuda. Pēcpusdienā pēkšņi pret Liepāju parādījās divi vācu karakuģi un apšaudīja Kara ostu. Kā jau svētdienā daudz ļaužu bija aizgājuši skatīties Karaostas degšanu. Izcēlās liela panika, un katrs bēga, kur varēdams. Toreiz smējās, ka kāda resna sieva, kas uz Kara ostu gājusi veselu stundu, atpakaļ Liepājā pārskrējusi desmit minūtēs. Tikpat traki izgāja tiem, kas bombardēšanu gāja skatīties Vecliepājas jūrmalā. Visa jūrmala un moli bija kā nosēti ar publiku. Visi mierīgi vēroja, kā apšauda Kara ostu. Kāds kungs pat nolicis tālskati uz trijkāja, lai labāk var redzēt. Uzreiz viens kuģis pagriezās un sāka apšaudīt Vecliepājas jūrmalu. Briesmīgā panikā visi bēga uz pilsētu, apgāzdami kungu ar visu tālskati. Toreiz sievietes valkāja ļoti šaurus brunčus un staigāja sīkiem solīšiem kā sapītas vistas. Lai ātrāk varētu paskriet, viņas pārplēsa brunčus līdz augšai. Pēc dažām minūtēm jūrmalā nebija neviena cilvēka.
Kara ostas pavēlnieki, kaut gan zvērējuši caram uzticību līdz nāvei, no bailēm pazaudēja galvas un pirmie aizbēga, atstādami Kara ostu likteņa un liesmu varā. Liepājnieki bija drošāki un gudrāki par krievu kara kungiem viņi sprieda, ka labāk mantu pievākt, nekā ļaut tai krist liesmām par upuri. Tad nu sākās lielā laupīšana. Kam bija pajūgi, tie veda mantas vezumiem, citi vilka rokas ratiņiem, kam nebija ratiņu, tie nesa uz muguras. Kāda sieva, nesdama cukura maisu, aiz pārguruma turpat uz tilta pakrita un nomira. Viens zēns, smeldams petroleju, iekrita tankā un noslīka. Tā tas turpinājās veselu nedēļu. Kad kara kungiem lielās bailes pārgāja, komendants pavēlēja visas nolaupītās mantas vest atpakaļ. Saprotams, ka atpakaļ neviens neveda, bet aiz bailēm no kratīšanas, šaubīgākās lietas naktīs izsvieda uz ielas vai pāri kaimiņu žogam. Arī mūsu sētā vienu rītu atrada sasviestas dažādas mantas.
Pēc pirmajiem uztraukumiem cilvēki nomierinājās. Visus pārņēma liels patriotisms. Ļaudis pavadīja uz staciju rezervistus. Rīkojām arī lielus gājienus pie dažādu valstu konsulātiem ar patriotiskām runām un dziesmām. Kamēr vēl nejuta trūkumu, patīkami bija sēdēt mājās un lasīt laikrakstus par krievu lielajām uzvarām. Visi cerējām, ka krievi ieņems pašu Berlīni, un Liepāja paliks tālu aizmugurē, bet krievi, iegājuši Rītprūsijā, aiz "stratēģiskiem" iemesliem skriešus atskrēja atpakaļ, pazaudēdami vairākas divīzijas. Nu vācu flote liepājniekiem atgādināja, kā ir, kad karš jāizjūt uz paša ādas. Šoreiz apšaudīja staciju un tirdzniecības ostu, nogalinot vairākus cilvēkus. Mums, nekarotājiem, arī bija sava kara gudrība mēs runājām: "Ek, kad būtu kāds ducis labu dižgabalu, tad tie kuģeļi aizmuktu griezdamies!" Bet vēl gudrākie pamācīja, ka vāciešus nedrīkst tā kaitināt un pretī šaut, varot atbraukt liela flote un Liepāju pusstundā noslaucīt no zemes virsas.
Pašiem vāciešiem arī vienreiz izgāja slikti. Ļaudis daudz runāja par uzbrukumiem no gaisa. Kā jau vēlā rudenī, naktis bija ļoti tumšas, ugunis nedrīkstēja dedzināt, un dažreiz, ejot pa ielu, grāpstījāmies ar rokām gar namu sienām. Gaisa kuģus vēl neviens nebija redzējis, un ļaudis pat zvaigznes aiz skrejošiem mākoņiem noturēja par tiem. Līdz kādā dienā radās īsts cepelīns virs Liepājas. Ziņkārība visiem, bija liela redzēt savādo "cigāru", kas lidoja lielā augstumā, bet bailes arī, un katrs meklēja patvērumu, kur vien varēdams, jo katram likās, ka taisni viņam bumbu sviedīs uz galvas. Nometis dažas bumbas ostā aiz dzelzs tilta, nekādus zaudējumus nenodarījis, cepelīns lidoja atpakaļ, bet pie Bernātiem robežsargi to sašāva, kuģis iekrita jūrā, komandu sagūstīja un atveda uz Liepāju. Par to mums bija liels prieks un gandarījums. Pēc tam cepelīni vairs Liepājā neviesojās, laikam iznāca par dārgu.
1915. gada pavasarī fronte aizvien vairāk tuvojās Liepājai. Pārtrauca dzelzceļa satiksmi ar Rīgu, atlika vēl bānītis līdz Aizputei. Visi, kas vien iespēja, bēga no Liepājas, brauca uz Aizputi un tad gāja kājām līdz Stendei. Kā pēdējie no teātra personāla aizgāja Bernhards Ķuņķis un Emīlija Griķīte. Man bija nejēdzīgs stāvoklis visa nauda, apmēram 800 rubļu, atradās bankā un teātra direkcijā. Māsa no liela uztraukuma saslima un gulēja gultā. Naudas vairāk nebija kā astoņi rubļi. Četrus atstāju māsai un ar četriem kabatā kopā ar kaimiņu agri no rīta devos ceļā. Ejot uz Grobiņu, ceļā sastapām rindu kara transporta ratu, kas brauca uz Kara ostas pusi. Spriedām, ka tā ir laba zīme varbūt krievi vāciešiem Liepāju neatdos. Grobiņas stacijā palikām atpūsties un paēst brokastis. Tur kāds dzelzceļnieks teica, ka tagad fronte esot glābta. Atbraucis pats lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs, noplēsis komandējošam ģenerālim uzplečus un viņa vietā ielicis citu, kas tagad vāciešus dzīšot atpakaļ.
Domājām, kur lai mēs bez naudas kājām ejam, un piederīgie mājās palikuši bez gādības. Varbūt krievi pāries uzbrukumā un vāciešus aizdzīs. Kad atgriezāmies Liepājā, nekas nebija mainījies lielā augstumā lidoja hidroplāns un jūrā braukāja kuģi. Lielie kuģi atradās labi augstu jūrā, bet mazie turējās tuvāk krastam, nedrīkstēdami tovoties ostas ieejai. Es toreiz dzīvoju Jaunliepājā un bieži gāju uz Ziemas ostu skatīties, ko vācu kuģi dara. Vienreiz gan sabijāmies kāds no mazajiem kuģeļiem atdalījās no citiem un lēni brauca gar ārējo molu uz Kara ostas pusi. No Kara ostas atskanēja daži lielgabala šāvieni, kuģelis atbildēja ar to pašu un ātri steidzās prom jūrā. Tad krastam ātri tuvojās lielie kuģi. Domādami, ka tūlīņ sāksies, visi saskrējām Korķu fabrikas pagrabā, bet nekas nenotika. Uzkāpām fabrikas tornī un redzējām, ka kuģi lēnām brauc atpakaļ jūrā. Tikai beidzamā dienā pirms vācu ienākšanas Liepājā, viņu flote pret Olimpijas laukumu ar motorlaivām mēģināja izcelt desantu, bet krievi ar ložmetējiem atsita. Tad vācieši krievus apšaudīja ar lielgabaliem, pie kam pēdējiem krita četri kareivji, kurus turpat Olimpijas sporta laukumā apbedīja. Vakarā vācu kuģi piebrauca pret Ziemeļu kapsētu un nospēlēja vairākus mūzikas gabalus.
7. maijā no rīta agri atkal gāju uz Jūrmalu skatīties. Eju pa Kūrmājas prospektu uzreiz sāka ātri šaut. Sapratu, ka labi nebūs. Skrēju atpakaļ, bet tai pašā brīdī arī no jūras sāka šaut. Ieskrēju grāmatu veikalā nogaidīt. Pēc maza brīža puikas piedāvāja vēl siltus šrapneļu gabalus, bet par tādiem niekiem neviens vairs naudu nedeva. Tad sākās pie Pērkones pēdējā kauja, kas vilkās līdz vakaram. Nevarēdami vāciešus atsist, krievi atkāpās, uzspridzinādami vienu Dzelzs tilta posmu un Koka tiltu izgriezdami, tā atturēdami vāciešus no ienākšanas Jaunliepājā. Pēc uztraukumu pilnas dienas, laikā likos gulēt, bet neļāva aizmigt stipri sprādzieni. Vispirms dzirdēju tādu kā svilpšanu, kas kļuva arvien stiprāka, līdz atskanēja pats sprādziens. Domāju, ka krievi spridzina noliktavas, bet vēlāk uzzināju, ka vācieši pie Grobiņas baznīcas uzstādījuši lielgabalus un no turienes apšaudījuši Vecliepājas ezermalu. Tur bija iesistas bedres dziļumā cilvēka augumā un nogalinātas divas sievietes. Otrā rītā vācieši no Grobiņas puses ienāca pilsētā. Vienai daļai krievu laimējās gar jūrmalu atkāpties līdz Sakai, bet citus sagūstīja pilsētā. No tā laika apbruņotus krievus vairs neredzējām. Ap pulksten pieciem sievas sauca, ka vācieši nākot pa ielu. Nāca katrā ielas pusē pa ietni ar paceltām šautenēm rokās, pārstaigājot visas ielas, un Liepāja bija ieņemta. 9. maijā no rīta gāju skatīties, ko vācieši dara. Kareivjus daudz neredzēju, bet, sākot no Aizputes stacijas līdz pat Drāšu fabrikai iela bija pilna lielgabaliem un transporta ratiem. Osta bija pienākusi pilna maziem kuģīšiem, ko sauca par mīnu traleriem. Sākās vācu okupācijas laikmets.
1. augusta priekšpusdienā izgāju Vecliepājas jūrmalā. Diena bija jauka, un jūra gluda kā spogulis, tikai vairs neredzēja neviena kuģa. Tālumā aiz apvāršņa pamanīju it kā dūmu strīpiņu, kas atkal drīz pazuda. Pēcpusdienā pēkšņi pret Liepāju parādījās divi vācu karakuģi un apšaudīja Kara ostu. Kā jau svētdienā daudz ļaužu bija aizgājuši skatīties Karaostas degšanu. Izcēlās liela panika, un katrs bēga, kur varēdams. Toreiz smējās, ka kāda resna sieva, kas uz Kara ostu gājusi veselu stundu, atpakaļ Liepājā pārskrējusi desmit minūtēs. Tikpat traki izgāja tiem, kas bombardēšanu gāja skatīties Vecliepājas jūrmalā. Visa jūrmala un moli bija kā nosēti ar publiku. Visi mierīgi vēroja, kā apšauda Kara ostu. Kāds kungs pat nolicis tālskati uz trijkāja, lai labāk var redzēt. Uzreiz viens kuģis pagriezās un sāka apšaudīt Vecliepājas jūrmalu. Briesmīgā panikā visi bēga uz pilsētu, apgāzdami kungu ar visu tālskati. Toreiz sievietes valkāja ļoti šaurus brunčus un staigāja sīkiem solīšiem kā sapītas vistas. Lai ātrāk varētu paskriet, viņas pārplēsa brunčus līdz augšai. Pēc dažām minūtēm jūrmalā nebija neviena cilvēka.
Kara ostas pavēlnieki, kaut gan zvērējuši caram uzticību līdz nāvei, no bailēm pazaudēja galvas un pirmie aizbēga, atstādami Kara ostu likteņa un liesmu varā. Liepājnieki bija drošāki un gudrāki par krievu kara kungiem viņi sprieda, ka labāk mantu pievākt, nekā ļaut tai krist liesmām par upuri. Tad nu sākās lielā laupīšana. Kam bija pajūgi, tie veda mantas vezumiem, citi vilka rokas ratiņiem, kam nebija ratiņu, tie nesa uz muguras. Kāda sieva, nesdama cukura maisu, aiz pārguruma turpat uz tilta pakrita un nomira. Viens zēns, smeldams petroleju, iekrita tankā un noslīka. Tā tas turpinājās veselu nedēļu. Kad kara kungiem lielās bailes pārgāja, komendants pavēlēja visas nolaupītās mantas vest atpakaļ. Saprotams, ka atpakaļ neviens neveda, bet aiz bailēm no kratīšanas, šaubīgākās lietas naktīs izsvieda uz ielas vai pāri kaimiņu žogam. Arī mūsu sētā vienu rītu atrada sasviestas dažādas mantas.
Pēc pirmajiem uztraukumiem cilvēki nomierinājās. Visus pārņēma liels patriotisms. Ļaudis pavadīja uz staciju rezervistus. Rīkojām arī lielus gājienus pie dažādu valstu konsulātiem ar patriotiskām runām un dziesmām. Kamēr vēl nejuta trūkumu, patīkami bija sēdēt mājās un lasīt laikrakstus par krievu lielajām uzvarām. Visi cerējām, ka krievi ieņems pašu Berlīni, un Liepāja paliks tālu aizmugurē, bet krievi, iegājuši Rītprūsijā, aiz "stratēģiskiem" iemesliem skriešus atskrēja atpakaļ, pazaudēdami vairākas divīzijas. Nu vācu flote liepājniekiem atgādināja, kā ir, kad karš jāizjūt uz paša ādas. Šoreiz apšaudīja staciju un tirdzniecības ostu, nogalinot vairākus cilvēkus. Mums, nekarotājiem, arī bija sava kara gudrība mēs runājām: "Ek, kad būtu kāds ducis labu dižgabalu, tad tie kuģeļi aizmuktu griezdamies!" Bet vēl gudrākie pamācīja, ka vāciešus nedrīkst tā kaitināt un pretī šaut, varot atbraukt liela flote un Liepāju pusstundā noslaucīt no zemes virsas.
Pašiem vāciešiem arī vienreiz izgāja slikti. Ļaudis daudz runāja par uzbrukumiem no gaisa. Kā jau vēlā rudenī, naktis bija ļoti tumšas, ugunis nedrīkstēja dedzināt, un dažreiz, ejot pa ielu, grāpstījāmies ar rokām gar namu sienām. Gaisa kuģus vēl neviens nebija redzējis, un ļaudis pat zvaigznes aiz skrejošiem mākoņiem noturēja par tiem. Līdz kādā dienā radās īsts cepelīns virs Liepājas. Ziņkārība visiem, bija liela redzēt savādo "cigāru", kas lidoja lielā augstumā, bet bailes arī, un katrs meklēja patvērumu, kur vien varēdams, jo katram likās, ka taisni viņam bumbu sviedīs uz galvas. Nometis dažas bumbas ostā aiz dzelzs tilta, nekādus zaudējumus nenodarījis, cepelīns lidoja atpakaļ, bet pie Bernātiem robežsargi to sašāva, kuģis iekrita jūrā, komandu sagūstīja un atveda uz Liepāju. Par to mums bija liels prieks un gandarījums. Pēc tam cepelīni vairs Liepājā neviesojās, laikam iznāca par dārgu.
1915. gada pavasarī fronte aizvien vairāk tuvojās Liepājai. Pārtrauca dzelzceļa satiksmi ar Rīgu, atlika vēl bānītis līdz Aizputei. Visi, kas vien iespēja, bēga no Liepājas, brauca uz Aizputi un tad gāja kājām līdz Stendei. Kā pēdējie no teātra personāla aizgāja Bernhards Ķuņķis un Emīlija Griķīte. Man bija nejēdzīgs stāvoklis visa nauda, apmēram 800 rubļu, atradās bankā un teātra direkcijā. Māsa no liela uztraukuma saslima un gulēja gultā. Naudas vairāk nebija kā astoņi rubļi. Četrus atstāju māsai un ar četriem kabatā kopā ar kaimiņu agri no rīta devos ceļā. Ejot uz Grobiņu, ceļā sastapām rindu kara transporta ratu, kas brauca uz Kara ostas pusi. Spriedām, ka tā ir laba zīme varbūt krievi vāciešiem Liepāju neatdos. Grobiņas stacijā palikām atpūsties un paēst brokastis. Tur kāds dzelzceļnieks teica, ka tagad fronte esot glābta. Atbraucis pats lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs, noplēsis komandējošam ģenerālim uzplečus un viņa vietā ielicis citu, kas tagad vāciešus dzīšot atpakaļ.
Domājām, kur lai mēs bez naudas kājām ejam, un piederīgie mājās palikuši bez gādības. Varbūt krievi pāries uzbrukumā un vāciešus aizdzīs. Kad atgriezāmies Liepājā, nekas nebija mainījies lielā augstumā lidoja hidroplāns un jūrā braukāja kuģi. Lielie kuģi atradās labi augstu jūrā, bet mazie turējās tuvāk krastam, nedrīkstēdami tovoties ostas ieejai. Es toreiz dzīvoju Jaunliepājā un bieži gāju uz Ziemas ostu skatīties, ko vācu kuģi dara. Vienreiz gan sabijāmies kāds no mazajiem kuģeļiem atdalījās no citiem un lēni brauca gar ārējo molu uz Kara ostas pusi. No Kara ostas atskanēja daži lielgabala šāvieni, kuģelis atbildēja ar to pašu un ātri steidzās prom jūrā. Tad krastam ātri tuvojās lielie kuģi. Domādami, ka tūlīņ sāksies, visi saskrējām Korķu fabrikas pagrabā, bet nekas nenotika. Uzkāpām fabrikas tornī un redzējām, ka kuģi lēnām brauc atpakaļ jūrā. Tikai beidzamā dienā pirms vācu ienākšanas Liepājā, viņu flote pret Olimpijas laukumu ar motorlaivām mēģināja izcelt desantu, bet krievi ar ložmetējiem atsita. Tad vācieši krievus apšaudīja ar lielgabaliem, pie kam pēdējiem krita četri kareivji, kurus turpat Olimpijas sporta laukumā apbedīja. Vakarā vācu kuģi piebrauca pret Ziemeļu kapsētu un nospēlēja vairākus mūzikas gabalus.
7. maijā no rīta agri atkal gāju uz Jūrmalu skatīties. Eju pa Kūrmājas prospektu uzreiz sāka ātri šaut. Sapratu, ka labi nebūs. Skrēju atpakaļ, bet tai pašā brīdī arī no jūras sāka šaut. Ieskrēju grāmatu veikalā nogaidīt. Pēc maza brīža puikas piedāvāja vēl siltus šrapneļu gabalus, bet par tādiem niekiem neviens vairs naudu nedeva. Tad sākās pie Pērkones pēdējā kauja, kas vilkās līdz vakaram. Nevarēdami vāciešus atsist, krievi atkāpās, uzspridzinādami vienu Dzelzs tilta posmu un Koka tiltu izgriezdami, tā atturēdami vāciešus no ienākšanas Jaunliepājā. Pēc uztraukumu pilnas dienas, laikā likos gulēt, bet neļāva aizmigt stipri sprādzieni. Vispirms dzirdēju tādu kā svilpšanu, kas kļuva arvien stiprāka, līdz atskanēja pats sprādziens. Domāju, ka krievi spridzina noliktavas, bet vēlāk uzzināju, ka vācieši pie Grobiņas baznīcas uzstādījuši lielgabalus un no turienes apšaudījuši Vecliepājas ezermalu. Tur bija iesistas bedres dziļumā cilvēka augumā un nogalinātas divas sievietes. Otrā rītā vācieši no Grobiņas puses ienāca pilsētā. Vienai daļai krievu laimējās gar jūrmalu atkāpties līdz Sakai, bet citus sagūstīja pilsētā. No tā laika apbruņotus krievus vairs neredzējām. Ap pulksten pieciem sievas sauca, ka vācieši nākot pa ielu. Nāca katrā ielas pusē pa ietni ar paceltām šautenēm rokās, pārstaigājot visas ielas, un Liepāja bija ieņemta. 9. maijā no rīta gāju skatīties, ko vācieši dara. Kareivjus daudz neredzēju, bet, sākot no Aizputes stacijas līdz pat Drāšu fabrikai iela bija pilna lielgabaliem un transporta ratiem. Osta bija pienākusi pilna maziem kuģīšiem, ko sauca par mīnu traleriem. Sākās vācu okupācijas laikmets.
Fragmenti no Liepājas teātra aktiera Rūdolfa Štreihfelda Varkaļa (1875 -1966) nepublicētajām atmiņām
Materiālu publicēšanai sakārtojis Zigurds Akmentiņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru