Liepājas tramvajs

Vecais modeļa T56 vagons Nr. 156 kopā ar jauno vagonu "Tatra" Nr. 209 Kuršu ielā pie Centrālā kolhozu tirgus, 1979. gada 1. augustā. Pēc trīs gadiem pa šo ielu tramvaji vairs nebrauks, jo tiks pabeigta jaunā divvirzienu līnijas izbūve pa Krišjāņa Valdemāra ielu. Attēlā redzamā ainava praktiski nav mainījusies. Ir tikai demontēto tramvaju vadus balstošie stabi un izņemti sliežu ceļi. A. Šanini foto.

1972. gada 23. jūnijā notika svinīgā divvirzienu līnijas atklāšana līdz Vaiņodes ielai, kur tapa jaunais Dienvidrietumu mikrorajons. Attēlā redzams Līvas laukums. No attēla labajā pusē redzamajiem namiem līdz mūsdienām saglabājies tikai trešais nams, labajā augšējā stūrī. Foto no Liepājas tramvaju parka arhīva.

1961. gadā uz Liepāju tika atgādāti desmit modeļa T59E vagoni bez piekabēm. Tos izmantoja otrajā un ceturtajā maršrutā. Attēlā tramvajs Ļeņina (tagad Lielā iela) un Kārļa Marksa (tagad Graudu iela) ielas krustojumā. Attēlā redzamā ainava praktiski nav mainījusies līdz mūsdienām. Ilmāra Ādamsona foto, 1968. gads.

Jaunie modeļa T62 vagoni Liepājas tramvaju parkā 1963. gadā. Attēlā redzamā ainava praktiski nav mainījusies līdz mūsdienām.

No 1959. gada līdz 1960. gadam Liepājas Tramvaju parks saņēma trīs T59B tipa vagonus ar piekabēm B59E. Attēlā vagons Nr. 133 ar piekabi Nr.33. Foto no Liepājas tramvaju parka arhīva.

1957. gadā uz Liepāju tika atvesti pirmie astoņi "Gota" vagoni T57. Attēlā vagons Nr. 132 Ļeņina ielā (tagad Tirgoņu iela) dodas pilsētas centra virzienā. Apbūve abās ielas malā saglabājusies līdz mūsdienām. Ilmāra Ādamsona foto, 1968. gads.

Laika posmā no 1949. gada līdz 1956. gadam Liepājas Tramvaju parkā tika uzbūvēti vairāki tramvaju vagoni. Viens no tiem bija vagons Nr.112, kas redzams attēlā uz Līvas laukuma ap 1950. gadu. Tramvaja vagoni tika būvēti uz rāmju un riteņu bāzes, kas tika atvesti no Vācijai atņemtās Kēningsbergas pilsētas. Pēdējie šīs sērijas vagoni tika norakstīti 1963. gadā. Ēkas aiz tramvaja vagona nav saglabājušās, savukārt līnija kopš astoņdesmito gadu visu ir pārnesta uz netālo Krišjāņa Valdemāra ielu. Foto no Liepājas tramvaju parka arhīviem.

Vagons Nr. 19 ar piekabi pēc modernizācijas ar jaunu numerāciju- Nr.119 maršrutā Nr.1, pēc Otrā pasaules kara.

Sarkanarmijas ielas (tagad Kalpaka iela) sākums pie dzelzsceļa pārbrauktuves uz Raiņas ielas, kur tramvajs līnijā Nr. 4 sāk savu braucienu līdz izgriežamajam tiltam (tagad Kalpaka tiltam) uz Karostu. Attēlā viens no Liepājas Tramvaju parkā būvētajiem vagoniem, uz kura uzmontēta viena no 12 atsūtītajām virsbūvēm. Uzņēmums izdarīts 1955. gadā.

Laika posmā no 1949. gada līdz 1954. gadam Liepājas Tramvaju parks saņēma 12 tramvaju vagonu virsbūves. Attēlā vagons Nr. 107, kuram deva ideoloģiski lepnu nosaukumu "Komjauniešu vagons".

"Herbrandt" 1903. gada ražojuma vagons Nr.13, kam iedots cits numurs- Nr.113 Kviešu ielā. Tramvaja līnija Nr.3 uz Velnciemu pastāvēja no 1951. gada 21. aprīļa līdz 1952. gada ziemai, līdz tika slēgta kā nerentabla.

Tramvaja vagons Nr.14 Lielā ielā 1940. gadā. Aina šajā posmā kopš Otrā pasaules kara mainījusies pilnībā. Ēkas priekšplānā, abās pusēs nav saglabājušās.

Pilsētas tilts pār Tirdzniecības kanālu trīsdesmitajos gados, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Priekšplānā tramvaja vagons Nr.19, pēdējais, ko pilsēta saņēma līdz Cariskās Krievijas sabrukumam. Šis esot bijis pats lielākais tramvaja vagons. Līdz pat piecdesmitajiem gadiem neviens jauns tramvaja vagons Liepājā netika iegādāts. Līdz mūsdienām saglabājušās tikai ostas noliktavas attēla kreisajā pusē, kanāla otrajā pusē.

"Herbrandt" 1899. gada ražojuma vagons Lielā ielā, pirms Pirmā pasaules kara.Tramvaja līnija šajā vietā saglabājusies arī mūsdienās. Pirmais un otrais nams attēla kreisajā pusē saglabājušies praktiski nemainītā izskatā. Trešais nams kreisajā pusē ir leģendārais nams, kurā 1919. gadā uzturējās Latvijas pagaidu valdība. Šis nams nams un arī nākamie aiz tā, nav saglabājušies, jo sagrauti Otrā pasaules kara laikā.

"Herbrandt" 1903. gada ražojuma vagons Nr.13 dodas Ūliha ielas virzienā pa Kūrmājas prospektu (tagadējais Kurmājas prospekta un Zvejnieku alejas krustojums). Nams fonā nav saglabājies. Aptuveni tur, kur ir nama ieejas durvis, patreiz izveidots celiņš, kas ved pie pieminekļa bojā gājušajiem jūrniekiem.

"Herbrandt" 1903. gada ražojuma vagons Nr.12 no Peldu ielas gar kūrmāju dodas Kūrmājas prospekta virzienā. Pats kūrmājas nams saglabājies, taču nefunkcionē.

Tramvaja vagons Nr.8 Peldu ielā, kas dodas uz Kūrmāju. Tālāk fonā redzama māja starp Liepu un Dzintara ielu, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tramvaja līnija šajā vietā nav saglabājusies.

Liepājas tramvajs pirms Pirmā pasaules kara. Attēlā redzama tramvaju stacija, kurā beidzās pilsētas tramvaja līnija pie Karostas. Pirmie elektriskā tramvaja vagoni Nr.1 līdz Nr.9, kuri kursēja pa Liepāju tika būvēti Vācijā, Ķelnes rūpnīcā "Herbrandt".

Informācija no resursa: http://photo.tramvaj.ru/Liepaja1.htm

Liepāja 1963. gadā

Ja prasīsiet kādam liepājniekam, kur it vieta, "kur milicis karājās", jums uzreiz atbildēs: tas Tirgoņu (toreiz Ļeņina ielas turpinājums) un Peldu ielas (toreiz Komjaunatnes iela) krustojums. Kādēļ? Ieskatieties vērīgāk, pa kreisi no tramvaja pie nama sienas ir piestiprināta maza būdiņa, kurā uzturējās milicis un vēroja krustojumā notiekošo.
Par laimi, kopumā aina saglabājusies līdz mūsdienām, ja neskaita mūsdienu laikmeta prasītās izmaiņas. Viens no nedaudzajiem krustojumiem, kurā līdz pat mūsdienām saglabājušies visi nami. Tiesa, pati iela vairs nav satiksmei atvērta. Kopš astoņdesmito gadu vidus tā kļuvusi par gājēju ielu. Kalto bruģi nomainījis mūsdienu ielu segums. Attēla kreisajā pusē redzama kāda interesanta detaļa- metālkaluma žodziņš ar ķēdēm. Protams, tā vairs nav.

Lielā iela (toreiz Ļeņina iela), jaunatvērtais tirdzniecības nams "Kurzeme" sešdesmito gadu pirmajā pusē. Ainā maz kas izmainījies, ja neskaita atsevišķas nianses, piemēram, bruģi mūsdienās nomainījis asfalta segums, pats veikals nedaudz pārbūvēts. Arī metālkaluma stabi mūsdienās vairs nav atrodami.

Lielā iela (toreiz Ļeņina iela). Kā redzams ainā, mūsdienās atšķirību maz. Ieskatoties vērīgāk, var pamanīt nelielas nianses. Piemēram, priekšplānā attēla kreisajā stūrī redzams, ka tramvaju sliedes savienojas. Tādēļ, ka tagadējā Tirgoņu ielā bija tikai viens sliežu ceļš tramvajam. Attēla labajā stūrī, vairāk uz augšu, redzama daļa vecā pulksteņa. Līdz mūsdienām tas nav saglabājies. Vēl deviņdesmitajos gados lepni stāvēja stabs ar neejošu pulksteni. Taču galvenā attēla sāls ir skaistajos vācu tramvajos. Daudzi liepājnieki tos atceras.

Liepāja Otrā pasaules kara laikā

Lielā iela 1941. gada vasarā. Attēla labajā malā redzama daļa Liepājas latviešu biedrības nama, kurš pārdzīvoja Otro pasaules karu un nesen atjaunots sākotnējā izskatā.

Graudu un Friča Brīvzemnieka ielas krustojums. Tālāk, ielas galā redzams Liepājas latviešu biedrības nams. Nami attēla labajā pusē nav saglabājušies. Nams kreisajā pusē, kura stūris redzams ar aizlīmētajiem skatlogiem, atrodas turpat un mūsdienās ir atjaunots sākotnējā izskatā. Nākamā nama vietā atrodas Liepājas Universitāte.

Graudu un Friča Brīvzemnieka ielas krustojums. Līdz mūsdienām saglabājies nams attēla kreisajā pusē. Tālāk fonā- Sv. Trīsvienības baznīca.

Sagrautais pilsētas domes nams Lielā ielā. Patreiz aptuveni šajā vietā ir viesnīcas "Līva" ēka.

Fonā- sabombardēts nams Lielā ielā. Priekšplānā Rožu laukums. Patreiz nama vietā ir Liepājas universitātes ēka.

Sabombardētie nami Lielās un Graudu ielas krustojumā. Patreiz krustojuma labajā pusē atrodas laukums un Liepājas universitāte, bet kreisajā pusē ir skvēriņš.

Lielā iela. Skats uz sabombardērto Armijas Ekonomisko veikalu no Jaunliepājas puses. AEV vietā tagad atrodas tirdzniecības nams "Kurzeme".

Gruveši Graudu un Lielās ielas krustojumā, domājams 1942. gada vai 1943. gada ziemā. Kreisajā augšējā stūrī daļēji redzams nams ar noapaļotu stūri. Šis nams saglabājies līdz mūsdienām. Nama pamati priekšplānā daļēji saglabājušies līdz mūsdienām un ir vēl daļēji apskatāmi.

Lielā iela (toreiz Ādolfa Hitlera iela). Neskartie nami attēla centrā saglabājušies līdz mūsdienām. Attēla labajā pusē redzama Sv. Trīsvienības baznīca, kas arī pārdzīvojusi kara laiku. Attēla kreisajā pusē redzami metālkaluma stabi. Tādu pilsētā nav saglabājušies praktiski neviens.

Piemineklis Liepājas aizstāvjiem un tā apkārtne

Priekšplānā piemineklis Liepājas aizstāvjiem. Fonā Vecliepājas panorāma 1961. gada rudenī.

Līdz ar pieminekļa uzcelšanu, laukums ap to ieguva jaunu nosaukumu- Parādes laukuma lepno nosaukumu. Padomju laikā, atceroties Otrā pasaules kara sākumu un beigas, kā arī citos svētkos notika dažādas aktivitātes. Šobrīd šis piemineklis ir viena no pēdējām nosargātajām tā laika liecībām.
Runājot par Vecliepājas pusi, redzams, ka Lielās ielas (toreiz Ļeņina iela) kreisajā pusē nav tagad tik atbaidošā Liepājas kanālmalas ainavu simbolizējošās deviņstāvu dzīvojamās mājas. Pārējais mainījies maz.

Piemineklis tā sauktajiem Liepājas aizstāvjiem no priekšpuses

1962. gadā, kad tapa uzņēmums, aiz pieminekļa tukšs laukums. Pēcāk laukums tika apjozts ar augstu žogu un tur sāka būvēt jauno Liepājas kultūras namu. Kā jau padomju laikos ierasts, kaut kas topošajam projektam izgāja greizi. Tālāk par būvbedri un pamatīgiem pamatiem netika. Līdz deviņdesmito gadu beigās laukumā tika uzcelta labākā ledus sporta halle Latvijā.

Laukumā aiz pieminekļa izvietojušies tirdzniecības paviljoniņi un cirka telts. Nami, kas redzami ielas otrajā pusē saglabājušies līdz mūsdienās tādā pašā izskatā. Koku vietā tieši aiz pieminekļa patreiz slejas viesnīca "Amrita". Priekšplānā attēla labajā pusē redzama čuguna gružu kaste. Tādas Liepājā bija redzamas vēl līdz pat astoņdesmito gadu nogalei.

Jūrmalas parka strūklaka

Visiem labi zināmā strūklaka Liepājas Jūrmalas parkā. Uzņēmums izdarīts pirms Pirmā pasaules kara.

Padomju flote Liepājā

PSRS kara flotes zemūdene Б-79, kura 1976. gadā tika pārdislocēta uz Liepāju, Liepājas ostā (iepretīm pie moliem O. Kalpaka ielā) 1982. gadā.

PSRS kara flotes zemūdene Б-79 (trešā no kreisās) Karostas kanālā, iespējams 1996. gadā, kad tās tika sagrieztas metāllūžņos rūpnīcā "Tosmare".

Foto: http://www.rigapodplav.narod.ru

Liepājas cietoksnis

Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepājai ir nozīmīga vieta Krievijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos. Jau 19.gadsimta 80.gados tā tiek izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi. 1899.gada pavasarī apstiprina Liepājas jūras cietokšņa būves projektu un nākamās desmitgades laikā 3 km uz ziemeļiem no pilsētas un tirdzniecības ostas uzbūvē kara ostu, ierīko 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus starp jūru, Tosmares un Liepājas ezeriem, kā arī pie Pērkones upes.

Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu un japāņu karā mazina Liepājas bāzes nozīmi. Rēķinoties ar iespējamo Vācijas kara flotes pārākumu, Krievijas valdība nolemj no Liepājas kā rietumu kara flotes bāzes atteikties. 1908.gada 1.novembrī cars Nikolajs II apstiprina Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni. Ar šo lēmumu tiek norakstīti cietokšņa būvei izlietotie 80 miljoni rubļu. Uz cietokšņa vaļņiem un fortiem uzstādītos lielgabalus aizvāca prom. Evekauējoties, krievu garnizons aizveda prom visus ieročus un ekipējumu, un dažus fortus saspridzināja. Betonēto bijušā cietokšņa aizsargu vaļņu kazemāti lielākoties tika atstāti bez durvīm.

Liepājas forti un vācu karavīri uz tā pēc tam, kad Krievijas armija tos saspridzināja un pameta pilsētu.

Ja sākumā kara ostas un cietokšņa būve dod stimulu un izdevīgus pasūtījumus Liepājas rūpniecībai ­ kara ostā tiek ierīkoti doki, remonta darbnīcas, kara noliktavas, betona rūpnīca, ap 40 dzīvojamo māju, sešas lielas kazarmas, 15 strādnieku barakas, tad vēlāk cietoksnis stipri traucē tirdzniecības ostas darbību un kavē pilsētas saimniecisko izaugsmi.
No 1909.gada, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvokļu un rūpnieciskā celtniecība: "Liepājā šovasar tikpat daudz būvju kā uzņēmēju. Pie vienas otras mazākas būvītes sarodas desmitiem uzņēmēju, kuri noliek viens otra darbu un nosit cenu." Vairāki būvuzņēmēji izraksta mūrniekus pat no Vitebskas un Mogiļevas guberņas, kuri strādā par divas, pat trīs reizes zemāku atalgojumu nekā vietējie.

Fortiem ir liela nozīme brīvības cīņās
Hronikas ir sausas. Tajās neko nerunā par tādām lietām kā alkas pēc brīvības un savas valsts, dzimtenes mīlestība. Bet toreiz – tālajā 1919.gadā, kad izšķīrās būt vai nebūt Latvijas valstij, tieši tās bija galvenie ieroči, kas jaunās Latvijas armijas kareivjiem, patiesībā strādniekiem, zemniekiem, studentiem lika būt tik stipriem, ka pietika spēka iet pretī Pāvila Bermonta izveidotajai profesionālajai krievu Rietumu brīvprātīgajai armijai un vācu ģenerāļa fon der Golca karaspēkam. Rīgas frontē pret 52 tūkstošiem ienaidnieka kareivju stājās tikai 11,5 tūkstoši vīru.
Hronikas neko nerunā par asinīm, sāpēm, pārdzīvojumiem, bailēm, izmisumu, neko – par uzņēmību, drosmi, pašaizliedzību, izturību. Par šur tur salasītiem, plāniem formas tērpiem un no māmuļu austas vadmalas šūtiem mēteļiem, par vīzēm, pastalām un plāniem zābakiem. Neko – par niecīgo maizes devu. Neko – par salu, kas 1919.gada novembra sākumā Latviju iekala tik biezā ledū, ka armijas viegli varēja pāriet mazākas upes un ezerus.
Hronikas runā par uzbrukumiem, zaudējumiem, uzvarām. Par notikumiem Rīgā, kur Latvijas armija apturēja bermontiešus pie Daugavas tiltiem, Latgales frontē, kur bija jācīnās pret lieliniekiem, arī Liepājā, kur pretī ienaidniekam stājās mazliet vairāk par 1,5 tūkstošiem vīru. Tikai mums, kas esam to dienu mantinieki, vajadzētu atcerēties vienu: aiz sausajiem faktiem, aiz vārdiem – uzbruka, atsita, noturējās, atguva – toreiz, 1919.gada novembrī, bija dzīvi cilvēki. Cilvēki, kuriem pārliecība lika vārda tiešākajā nozīmē ziedot sevi Latvijas brīvībai.
2.novembris – Latvijas armijas Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks pulkvežleitnants Dankers izsludina aplenkuma stāvokli, jo bermontiešu bruņuvilciens ierodas Gaviezē.
3.novembris – bermontiešu bruņuvilciens iebrauc Dubeņu stacijā un sāk apšaudīt Grobiņu un strādniekus, kuri nojauc sliedes starp Dubeņu staciju un dzelzceļa krustojumu.
4.novembris – Bermonta armijas daļa, vācu armijas majora K. fon Plēves grupa (3000 vīru) sāk uzbrukumu Liepājas virzienā. Liepājas garnizonā ir 1800 durkļu un trīs ložmetēji, dažas patšautenes un neliels bruņuvilciens. Ienaidnieks uzbrūk Grobiņai. Ienaidnieka artilērija sāk apšaudīt fortu līniju. Liepājnieku artilērijas novērotājs par to ziņo angļu kuģu artilērijai, tā sāk šaut ar smagajām granātām, ienaidnieka uguns apklust. Latviešu karavīri ar šauteņu uguni padzen ienaidnieka daļas un uzbrūk, lai iztīrītu no ienaidniekiem dziļo gravu, uz priekšu izbrauc bruņuvilciens. Tā komandieris virsleitnants Klestrovs ar 20 karavīriem izlec no vilciena un dodas triecienā. Ienaidnieks durkļu cīņā neielaižas, metas bēgt, taču nāvīgi ievaino Klestrovu un vēl dažus kareivjus.
Vakarā ienaidnieka lidmašīna aplido Karostas rajonu, nomet dažas bumbas, latviešu aizstāvju rotas apšauda ar ložmetējiem. Aizstāvji ar šautenēm to sašauj, lidmašīna nogāžas pļavā.
Ienaidnieka artilērija atkal sāk apšaudīt Grobiņas šoseju, pāris ienaidnieka rotu mēģina uzbrukt Dienvidu fortam un nocietinājumiem pie Liepājas ezera. Uzbrukumu atsit.
6.novembris – pēc pusnakts ienaidnieka spēki uzbrūk Šķēdes tilta pozīcijām. Pirmo uzbrukumu atsit. Gaismai austot, ienaidnieks uzbrukumu atkārto. Tuvcīņā arī šoreiz ienaidnieku aiztriec. Saņemti 10 gūstekņi, 1 ložmetējs, 4 patšautenes, šautenes, rokas granātas.
7.novembris – apšaudīšanās pie Vidus forta. Ienaidnieku padzen.
8.novembris – Liepājas reidā iebrauc angļu kreiseris "Erebruss", apbruņots ar 15 collu lielgabaliem.
11.novembris – daļa Liepājas aizstāvju dodas uz Pāvilostu, lai tur nelaistu ienaidnieku.
13.novembris – ienaidnieks gatavojas uzbrukumam. Artilērija piešauda fortus. Vakarā ienaidnieki sāk pulcēties iepretī Dienvidu fortam. Ienaidnieka kustība jūtama Jaunajā pasaulē. Sākas ierakumu apšaude ar artilēriju, ložmetējiem un šautenēm. Aizstāvju uguns kopā ar angļu artilēriju uzbrukuma mēģinājumu atsit.
14.novembris – pulksten 4 ienaidnieka artilērija apšauda mūsu pozīcijas. Pulksten 6 – uguns sasniedz augstāko pakāpi. Ienaidnieks pāriet Tosmares ezeru un uzbrūk Ziemeļu fortam un to ieņem. Krīt 4.rotas komandieris virsleitnants Vitants, daļu rotas kareivju saņem gūstā. Ienaidnieks dodas Šķēdes tilta aizmugurē, uz Karostas darbnīcām un Vidus fortu. Siguldas pulka 8.rota neiztur triecienu, lielu daļu karavīru saņem gūstā. Ienaidnieks ielenc arī Dienvidu fortu. Daļu aizstāvju sagūsta, daļu izklīdina. 20 karavīru paliek saspridzinātā pulvera pagrabā. Ienaidnieka artilērija apšauda fabriku "Vezuvs" un Aleksandra ielu. Ienaidnieka vienības ieņem Saules muižu.
Līdz ar gaismu sākas pretuzbrukums. Cīņu iesāk Karostas komandanta komanda. Ienaidnieku izdzen no redana, tas aizbēg pāri Tosmares ezeram. Redanu ieņemot, nāvīgi ievaino virsleitnantu Radziņu. Ilgāku laiku rit cīņa par Saules muižu. Cīņa kļūst vieglāka, kad piebrauc bruņuvilciens un sāk apšaudīt ienaidnieku. Pēc sīvas cīņas ieņem Ziemeļu fortu, pēc tam Vidus fortu un Dienvidu fortu, kur atbrīvo tos 20 varonīgos cilvēkus, kurus ienaidnieks nebija spējis izdzīt no pulvera pagraba. Pulksten 13 Liepājas aizstāvju frontes stāvoklis pilnīgi atjaunots. Ienaidnieks atkāpjas Grobiņas virzienā.
Aizstāvju zaudējumi: krituši 2 virsnieki, 36 kareivji, ievainoti 3 virsnieki un 68 kareivji, pazuduši 3 virsnieki un 124 kareivji.
Ienaidnieka zaudējumi nav zināmi. Atrada kritušus 5 virsniekus.
15.novembris – ienaidnieks atkāpjas uz Durbi un Gaviezi.
17.novembris – Lieģu stacijā ienaidniekam atņem lokomotīvi un vagonu.
18.novembris – ienaidnieks atstāj Lieģus.
19.novembrī – Latvijas aizstāvji ieņem Gaviezes muižu, kā arī ieiet Durbē.
23.novembris – Plēves grupa caur Skodu sāk atiet uz Austrumprūsiju.
26.novembris – Latvijas armijas nodaļas sasniedz Lietuvas robežu.

Informācijas avoti:
"Kurzemes Vārds"
"Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture" (1938, "Literatūra", Rīga)
Vadonis pa Liepāju un Dienvidu Kurzemi (1930, G. Krūmiņš, Rīga)

Austrumu forta galerija: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:30874/