Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepājai ir nozīmīga vieta Krievijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos. Jau 19.gadsimta 80.gados tā tiek izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi. 1899.gada pavasarī apstiprina Liepājas jūras cietokšņa būves projektu un nākamās desmitgades laikā 3 km uz ziemeļiem no pilsētas un tirdzniecības ostas uzbūvē kara ostu, ierīko 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus starp jūru, Tosmares un Liepājas ezeriem, kā arī pie Pērkones upes.
Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu un japāņu karā mazina Liepājas bāzes nozīmi. Rēķinoties ar iespējamo Vācijas kara flotes pārākumu, Krievijas valdība nolemj no Liepājas kā rietumu kara flotes bāzes atteikties. 1908.gada 1.novembrī cars Nikolajs II apstiprina Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni. Ar šo lēmumu tiek norakstīti cietokšņa būvei izlietotie 80 miljoni rubļu. Uz cietokšņa vaļņiem un fortiem uzstādītos lielgabalus aizvāca prom. Evekauējoties, krievu garnizons aizveda prom visus ieročus un ekipējumu, un dažus fortus saspridzināja. Betonēto bijušā cietokšņa aizsargu vaļņu kazemāti lielākoties tika atstāti bez durvīm.
Liepājas forti un vācu karavīri uz tā pēc tam, kad Krievijas armija tos saspridzināja un pameta pilsētu.
Ja sākumā kara ostas un cietokšņa būve dod stimulu un izdevīgus pasūtījumus Liepājas rūpniecībai kara ostā tiek ierīkoti doki, remonta darbnīcas, kara noliktavas, betona rūpnīca, ap 40 dzīvojamo māju, sešas lielas kazarmas, 15 strādnieku barakas, tad vēlāk cietoksnis stipri traucē tirdzniecības ostas darbību un kavē pilsētas saimniecisko izaugsmi.
No 1909.gada, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvokļu un rūpnieciskā celtniecība: "Liepājā šovasar tikpat daudz būvju kā uzņēmēju. Pie vienas otras mazākas būvītes sarodas desmitiem uzņēmēju, kuri noliek viens otra darbu un nosit cenu." Vairāki būvuzņēmēji izraksta mūrniekus pat no Vitebskas un Mogiļevas guberņas, kuri strādā par divas, pat trīs reizes zemāku atalgojumu nekā vietējie.
Fortiem ir liela nozīme brīvības cīņās
Hronikas ir sausas. Tajās neko nerunā par tādām lietām kā alkas pēc brīvības un savas valsts, dzimtenes mīlestība. Bet toreiz – tālajā 1919.gadā, kad izšķīrās būt vai nebūt Latvijas valstij, tieši tās bija galvenie ieroči, kas jaunās Latvijas armijas kareivjiem, patiesībā strādniekiem, zemniekiem, studentiem lika būt tik stipriem, ka pietika spēka iet pretī Pāvila Bermonta izveidotajai profesionālajai krievu Rietumu brīvprātīgajai armijai un vācu ģenerāļa fon der Golca karaspēkam. Rīgas frontē pret 52 tūkstošiem ienaidnieka kareivju stājās tikai 11,5 tūkstoši vīru.
Hronikas neko nerunā par asinīm, sāpēm, pārdzīvojumiem, bailēm, izmisumu, neko – par uzņēmību, drosmi, pašaizliedzību, izturību. Par šur tur salasītiem, plāniem formas tērpiem un no māmuļu austas vadmalas šūtiem mēteļiem, par vīzēm, pastalām un plāniem zābakiem. Neko – par niecīgo maizes devu. Neko – par salu, kas 1919.gada novembra sākumā Latviju iekala tik biezā ledū, ka armijas viegli varēja pāriet mazākas upes un ezerus.
Hronikas runā par uzbrukumiem, zaudējumiem, uzvarām. Par notikumiem Rīgā, kur Latvijas armija apturēja bermontiešus pie Daugavas tiltiem, Latgales frontē, kur bija jācīnās pret lieliniekiem, arī Liepājā, kur pretī ienaidniekam stājās mazliet vairāk par 1,5 tūkstošiem vīru. Tikai mums, kas esam to dienu mantinieki, vajadzētu atcerēties vienu: aiz sausajiem faktiem, aiz vārdiem – uzbruka, atsita, noturējās, atguva – toreiz, 1919.gada novembrī, bija dzīvi cilvēki. Cilvēki, kuriem pārliecība lika vārda tiešākajā nozīmē ziedot sevi Latvijas brīvībai.
2.novembris – Latvijas armijas Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks pulkvežleitnants Dankers izsludina aplenkuma stāvokli, jo bermontiešu bruņuvilciens ierodas Gaviezē.
3.novembris – bermontiešu bruņuvilciens iebrauc Dubeņu stacijā un sāk apšaudīt Grobiņu un strādniekus, kuri nojauc sliedes starp Dubeņu staciju un dzelzceļa krustojumu.
4.novembris – Bermonta armijas daļa, vācu armijas majora K. fon Plēves grupa (3000 vīru) sāk uzbrukumu Liepājas virzienā. Liepājas garnizonā ir 1800 durkļu un trīs ložmetēji, dažas patšautenes un neliels bruņuvilciens. Ienaidnieks uzbrūk Grobiņai. Ienaidnieka artilērija sāk apšaudīt fortu līniju. Liepājnieku artilērijas novērotājs par to ziņo angļu kuģu artilērijai, tā sāk šaut ar smagajām granātām, ienaidnieka uguns apklust. Latviešu karavīri ar šauteņu uguni padzen ienaidnieka daļas un uzbrūk, lai iztīrītu no ienaidniekiem dziļo gravu, uz priekšu izbrauc bruņuvilciens. Tā komandieris virsleitnants Klestrovs ar 20 karavīriem izlec no vilciena un dodas triecienā. Ienaidnieks durkļu cīņā neielaižas, metas bēgt, taču nāvīgi ievaino Klestrovu un vēl dažus kareivjus.
Vakarā ienaidnieka lidmašīna aplido Karostas rajonu, nomet dažas bumbas, latviešu aizstāvju rotas apšauda ar ložmetējiem. Aizstāvji ar šautenēm to sašauj, lidmašīna nogāžas pļavā.
Ienaidnieka artilērija atkal sāk apšaudīt Grobiņas šoseju, pāris ienaidnieka rotu mēģina uzbrukt Dienvidu fortam un nocietinājumiem pie Liepājas ezera. Uzbrukumu atsit.
6.novembris – pēc pusnakts ienaidnieka spēki uzbrūk Šķēdes tilta pozīcijām. Pirmo uzbrukumu atsit. Gaismai austot, ienaidnieks uzbrukumu atkārto. Tuvcīņā arī šoreiz ienaidnieku aiztriec. Saņemti 10 gūstekņi, 1 ložmetējs, 4 patšautenes, šautenes, rokas granātas.
7.novembris – apšaudīšanās pie Vidus forta. Ienaidnieku padzen.
8.novembris – Liepājas reidā iebrauc angļu kreiseris "Erebruss", apbruņots ar 15 collu lielgabaliem.
11.novembris – daļa Liepājas aizstāvju dodas uz Pāvilostu, lai tur nelaistu ienaidnieku.
13.novembris – ienaidnieks gatavojas uzbrukumam. Artilērija piešauda fortus. Vakarā ienaidnieki sāk pulcēties iepretī Dienvidu fortam. Ienaidnieka kustība jūtama Jaunajā pasaulē. Sākas ierakumu apšaude ar artilēriju, ložmetējiem un šautenēm. Aizstāvju uguns kopā ar angļu artilēriju uzbrukuma mēģinājumu atsit.
14.novembris – pulksten 4 ienaidnieka artilērija apšauda mūsu pozīcijas. Pulksten 6 – uguns sasniedz augstāko pakāpi. Ienaidnieks pāriet Tosmares ezeru un uzbrūk Ziemeļu fortam un to ieņem. Krīt 4.rotas komandieris virsleitnants Vitants, daļu rotas kareivju saņem gūstā. Ienaidnieks dodas Šķēdes tilta aizmugurē, uz Karostas darbnīcām un Vidus fortu. Siguldas pulka 8.rota neiztur triecienu, lielu daļu karavīru saņem gūstā. Ienaidnieks ielenc arī Dienvidu fortu. Daļu aizstāvju sagūsta, daļu izklīdina. 20 karavīru paliek saspridzinātā pulvera pagrabā. Ienaidnieka artilērija apšauda fabriku "Vezuvs" un Aleksandra ielu. Ienaidnieka vienības ieņem Saules muižu.
Līdz ar gaismu sākas pretuzbrukums. Cīņu iesāk Karostas komandanta komanda. Ienaidnieku izdzen no redana, tas aizbēg pāri Tosmares ezeram. Redanu ieņemot, nāvīgi ievaino virsleitnantu Radziņu. Ilgāku laiku rit cīņa par Saules muižu. Cīņa kļūst vieglāka, kad piebrauc bruņuvilciens un sāk apšaudīt ienaidnieku. Pēc sīvas cīņas ieņem Ziemeļu fortu, pēc tam Vidus fortu un Dienvidu fortu, kur atbrīvo tos 20 varonīgos cilvēkus, kurus ienaidnieks nebija spējis izdzīt no pulvera pagraba. Pulksten 13 Liepājas aizstāvju frontes stāvoklis pilnīgi atjaunots. Ienaidnieks atkāpjas Grobiņas virzienā.
Aizstāvju zaudējumi: krituši 2 virsnieki, 36 kareivji, ievainoti 3 virsnieki un 68 kareivji, pazuduši 3 virsnieki un 124 kareivji.
Ienaidnieka zaudējumi nav zināmi. Atrada kritušus 5 virsniekus.
15.novembris – ienaidnieks atkāpjas uz Durbi un Gaviezi.
17.novembris – Lieģu stacijā ienaidniekam atņem lokomotīvi un vagonu.
18.novembris – ienaidnieks atstāj Lieģus.
19.novembrī – Latvijas aizstāvji ieņem Gaviezes muižu, kā arī ieiet Durbē.
23.novembris – Plēves grupa caur Skodu sāk atiet uz Austrumprūsiju.
26.novembris – Latvijas armijas nodaļas sasniedz Lietuvas robežu.
Liepājas forti un vācu karavīri uz tā pēc tam, kad Krievijas armija tos saspridzināja un pameta pilsētu. Ja sākumā kara ostas un cietokšņa būve dod stimulu un izdevīgus pasūtījumus Liepājas rūpniecībai kara ostā tiek ierīkoti doki, remonta darbnīcas, kara noliktavas, betona rūpnīca, ap 40 dzīvojamo māju, sešas lielas kazarmas, 15 strādnieku barakas, tad vēlāk cietoksnis stipri traucē tirdzniecības ostas darbību un kavē pilsētas saimniecisko izaugsmi.
No 1909.gada, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvokļu un rūpnieciskā celtniecība: "Liepājā šovasar tikpat daudz būvju kā uzņēmēju. Pie vienas otras mazākas būvītes sarodas desmitiem uzņēmēju, kuri noliek viens otra darbu un nosit cenu." Vairāki būvuzņēmēji izraksta mūrniekus pat no Vitebskas un Mogiļevas guberņas, kuri strādā par divas, pat trīs reizes zemāku atalgojumu nekā vietējie.
Fortiem ir liela nozīme brīvības cīņās
Hronikas ir sausas. Tajās neko nerunā par tādām lietām kā alkas pēc brīvības un savas valsts, dzimtenes mīlestība. Bet toreiz – tālajā 1919.gadā, kad izšķīrās būt vai nebūt Latvijas valstij, tieši tās bija galvenie ieroči, kas jaunās Latvijas armijas kareivjiem, patiesībā strādniekiem, zemniekiem, studentiem lika būt tik stipriem, ka pietika spēka iet pretī Pāvila Bermonta izveidotajai profesionālajai krievu Rietumu brīvprātīgajai armijai un vācu ģenerāļa fon der Golca karaspēkam. Rīgas frontē pret 52 tūkstošiem ienaidnieka kareivju stājās tikai 11,5 tūkstoši vīru.
Hronikas neko nerunā par asinīm, sāpēm, pārdzīvojumiem, bailēm, izmisumu, neko – par uzņēmību, drosmi, pašaizliedzību, izturību. Par šur tur salasītiem, plāniem formas tērpiem un no māmuļu austas vadmalas šūtiem mēteļiem, par vīzēm, pastalām un plāniem zābakiem. Neko – par niecīgo maizes devu. Neko – par salu, kas 1919.gada novembra sākumā Latviju iekala tik biezā ledū, ka armijas viegli varēja pāriet mazākas upes un ezerus.
Hronikas runā par uzbrukumiem, zaudējumiem, uzvarām. Par notikumiem Rīgā, kur Latvijas armija apturēja bermontiešus pie Daugavas tiltiem, Latgales frontē, kur bija jācīnās pret lieliniekiem, arī Liepājā, kur pretī ienaidniekam stājās mazliet vairāk par 1,5 tūkstošiem vīru. Tikai mums, kas esam to dienu mantinieki, vajadzētu atcerēties vienu: aiz sausajiem faktiem, aiz vārdiem – uzbruka, atsita, noturējās, atguva – toreiz, 1919.gada novembrī, bija dzīvi cilvēki. Cilvēki, kuriem pārliecība lika vārda tiešākajā nozīmē ziedot sevi Latvijas brīvībai.
2.novembris – Latvijas armijas Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks pulkvežleitnants Dankers izsludina aplenkuma stāvokli, jo bermontiešu bruņuvilciens ierodas Gaviezē.
3.novembris – bermontiešu bruņuvilciens iebrauc Dubeņu stacijā un sāk apšaudīt Grobiņu un strādniekus, kuri nojauc sliedes starp Dubeņu staciju un dzelzceļa krustojumu.
4.novembris – Bermonta armijas daļa, vācu armijas majora K. fon Plēves grupa (3000 vīru) sāk uzbrukumu Liepājas virzienā. Liepājas garnizonā ir 1800 durkļu un trīs ložmetēji, dažas patšautenes un neliels bruņuvilciens. Ienaidnieks uzbrūk Grobiņai. Ienaidnieka artilērija sāk apšaudīt fortu līniju. Liepājnieku artilērijas novērotājs par to ziņo angļu kuģu artilērijai, tā sāk šaut ar smagajām granātām, ienaidnieka uguns apklust. Latviešu karavīri ar šauteņu uguni padzen ienaidnieka daļas un uzbrūk, lai iztīrītu no ienaidniekiem dziļo gravu, uz priekšu izbrauc bruņuvilciens. Tā komandieris virsleitnants Klestrovs ar 20 karavīriem izlec no vilciena un dodas triecienā. Ienaidnieks durkļu cīņā neielaižas, metas bēgt, taču nāvīgi ievaino Klestrovu un vēl dažus kareivjus.
Vakarā ienaidnieka lidmašīna aplido Karostas rajonu, nomet dažas bumbas, latviešu aizstāvju rotas apšauda ar ložmetējiem. Aizstāvji ar šautenēm to sašauj, lidmašīna nogāžas pļavā.
Ienaidnieka artilērija atkal sāk apšaudīt Grobiņas šoseju, pāris ienaidnieka rotu mēģina uzbrukt Dienvidu fortam un nocietinājumiem pie Liepājas ezera. Uzbrukumu atsit.
6.novembris – pēc pusnakts ienaidnieka spēki uzbrūk Šķēdes tilta pozīcijām. Pirmo uzbrukumu atsit. Gaismai austot, ienaidnieks uzbrukumu atkārto. Tuvcīņā arī šoreiz ienaidnieku aiztriec. Saņemti 10 gūstekņi, 1 ložmetējs, 4 patšautenes, šautenes, rokas granātas.
7.novembris – apšaudīšanās pie Vidus forta. Ienaidnieku padzen.
8.novembris – Liepājas reidā iebrauc angļu kreiseris "Erebruss", apbruņots ar 15 collu lielgabaliem.
11.novembris – daļa Liepājas aizstāvju dodas uz Pāvilostu, lai tur nelaistu ienaidnieku.
13.novembris – ienaidnieks gatavojas uzbrukumam. Artilērija piešauda fortus. Vakarā ienaidnieki sāk pulcēties iepretī Dienvidu fortam. Ienaidnieka kustība jūtama Jaunajā pasaulē. Sākas ierakumu apšaude ar artilēriju, ložmetējiem un šautenēm. Aizstāvju uguns kopā ar angļu artilēriju uzbrukuma mēģinājumu atsit.
14.novembris – pulksten 4 ienaidnieka artilērija apšauda mūsu pozīcijas. Pulksten 6 – uguns sasniedz augstāko pakāpi. Ienaidnieks pāriet Tosmares ezeru un uzbrūk Ziemeļu fortam un to ieņem. Krīt 4.rotas komandieris virsleitnants Vitants, daļu rotas kareivju saņem gūstā. Ienaidnieks dodas Šķēdes tilta aizmugurē, uz Karostas darbnīcām un Vidus fortu. Siguldas pulka 8.rota neiztur triecienu, lielu daļu karavīru saņem gūstā. Ienaidnieks ielenc arī Dienvidu fortu. Daļu aizstāvju sagūsta, daļu izklīdina. 20 karavīru paliek saspridzinātā pulvera pagrabā. Ienaidnieka artilērija apšauda fabriku "Vezuvs" un Aleksandra ielu. Ienaidnieka vienības ieņem Saules muižu.
Līdz ar gaismu sākas pretuzbrukums. Cīņu iesāk Karostas komandanta komanda. Ienaidnieku izdzen no redana, tas aizbēg pāri Tosmares ezeram. Redanu ieņemot, nāvīgi ievaino virsleitnantu Radziņu. Ilgāku laiku rit cīņa par Saules muižu. Cīņa kļūst vieglāka, kad piebrauc bruņuvilciens un sāk apšaudīt ienaidnieku. Pēc sīvas cīņas ieņem Ziemeļu fortu, pēc tam Vidus fortu un Dienvidu fortu, kur atbrīvo tos 20 varonīgos cilvēkus, kurus ienaidnieks nebija spējis izdzīt no pulvera pagraba. Pulksten 13 Liepājas aizstāvju frontes stāvoklis pilnīgi atjaunots. Ienaidnieks atkāpjas Grobiņas virzienā.
Aizstāvju zaudējumi: krituši 2 virsnieki, 36 kareivji, ievainoti 3 virsnieki un 68 kareivji, pazuduši 3 virsnieki un 124 kareivji.
Ienaidnieka zaudējumi nav zināmi. Atrada kritušus 5 virsniekus.
15.novembris – ienaidnieks atkāpjas uz Durbi un Gaviezi.
17.novembris – Lieģu stacijā ienaidniekam atņem lokomotīvi un vagonu.
18.novembris – ienaidnieks atstāj Lieģus.
19.novembrī – Latvijas aizstāvji ieņem Gaviezes muižu, kā arī ieiet Durbē.
23.novembris – Plēves grupa caur Skodu sāk atiet uz Austrumprūsiju.
26.novembris – Latvijas armijas nodaļas sasniedz Lietuvas robežu.
Informācijas avoti:
"Kurzemes Vārds"
"Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture" (1938, "Literatūra", Rīga)
Vadonis pa Liepāju un Dienvidu Kurzemi (1930, G. Krūmiņš, Rīga)
Austrumu forta galerija: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:30874/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru