Liepāja Ziemeļu kara laikā

Vēl nebija īsti pabeigta pēc Kurzemes hercoga 1697. gada 26. augustā noteiktajiem priekšrakstiem sāktā Liepājas ostas padziļināšana un tālākā būve, kad pilsētu piemeklēja kārtējā nelaime, kas ar lielām pūlēm gūtos panākumus padarīja maznozīmīgus. Tā bija Ziemeļu karā savstarpēji karojošo karaspēku invāzija Liepājā.

To ievadīja un noslēdza divi vietēja rakstura pārbaudījumi. Senās Liepājas vēstures rakstītāji šajā sakarā piemin 1699. gada lielo ugunsgrēku, bet Ziemeļu kara noslēgumā, 1710. gadā ­ mēra epidēmiju.

Laikā no 1700. līdz 1710. gadam Ziemeļu karš padarīja Liepāju par pastāvīgu pieturas un caurbraukšanas punktu un kara darbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu.

Jau 1700. gada sākumā pie Palangas, Jonišķiem un Šauļiem, lai dotos uz Rīgu, sāka pulcēties sakšu karaspēka vienības. Taču apvienotajām poļu­sakšu daļām tai laikā zviedriem piederošo Rīgu ieņemt neizdevās. Un Kurzemei nācās apgādāt svešos "viesus" ar pārtiku un ziemas apmetnēm. Tika okupēta arī Liepāja.

"1700. gada 30. martā Augstākā vara par mūsu grēkiem uzsūtīja pilsētai nelaimi, pēc tam, kad iepriekšējā gadā tā bija pārdzīvojusi milzīgu ugunsgrēku un kuģu katastrofu. Sākās kara nelaime, jo sakšu armija no Rīgas ienāca šajā zemē.

Sakšu majors Štogentins ar pulka štābu un kareivjiem ienāca pilsētā un atrada sev apmešanās vietu. Kurzemes hercogs Ferdinands, kurš noteica Liepājas kontribūcijas apmērus, izdeva pavēli izmaksāt sakšiem 9000 guldeņu kontribūciju. Pēc otras pavēles ­ vēl 2000 guldeņu," tāds ir kāda Liepājas Lielās ģildes eltermaņa ziņojums.

Lai izvairītos no sakšu militārpersonu izmitināšanas, majoram Štogentinam tika piešķirts "kukulis" 150 dālderu jeb 450 florīnu apmērā un papildus vēl vīns par 120 florīniem. Lai pilsētā netiktu izvietoti vairāk par 20 zaldātiem, pulka kvartīrmeistars Hermanis Difents saņēma "kukuli" 90 florīnu vērtībā. 90 guldeņi tika izdoti sakšu armijas komandieru braucieniem uz Jelgavu. Tas, kā vēsta ģildes eltermaņa ziņojums, esot darīts, lai šos ļaudis ātrāk dabūtu ārā no Liepājas.

Taču neilgi pēc šiem maksājumiem sakši paši devās prom no pilsētas, kad bija iekasējuši ne tikai 150 florīnus "visādiem izdevumiem par sarga māju, malku, apgaismojumu utt., bet pieprasījuši no pilsētas vēl 11800 florīnu, nemaz nerēķinot 100 zirgus un ratus, kas jau vairākkārt pirms 30. marta tikuši izmantoti artilērijas pārvietošanai uz Durbi un Aizputi".

"Dievs, sargi mūs un mūsu pēctečus no līdzīgiem nodokļiem!" savā ziņojumā nobeigumā izsaucas eltermanis.

Diemžēl viss iepriekšējais bija tikai ievads turpmākām, vēl smagākām kara nodevām.

Neskatoties uz to, ka Kurzemes hercogiste centās ievērot neitralitāti un neatbalstīt sakšu­poļu karaspēku, tā tomēr tika apvainota zviedru pretinieku "uzņemšanā un izmitināšanā".

Jau 1700. gada augustā kauju karalis Kārlis XII pieveica Dāniju un parakstīja miera līgumu. Oktobra sākumā viņš ieradās Pērnavā, bet 20. novembrī pie Narvas uzveica pieckārt lielāko Pētera I karaspēku.

Pēc uzvarām pār sakšiem un to sabiedrotajiem Spilves pļavās pie Rīgas 1701. gada 9. jūlijā, zviedru karaspēks sāka karagājienu uz Kurzemi, lai izveidotu šeit atbalsta bāzi karam pret Poliju un Saksiju.

1701. gada augusta otrajā pusē Kārļa XII komandētais karaspēks sasniedza Dobeli, turpinot ceļu pa maršrutu Blīdene­Saldus­ Skrunda. Pārcēlušies pāri Ventai, zviedri ienāca Aizputē, kur novietoja slimos un ievainotos. Pēc tam karaspēks nonāca līdz jūras piekrastei.

1701. gada 12. septembrī Kārļa XII armija ieradās Grobiņā un tajā pašā dienā daļa karaspēka ­ arī Liepājā. Ģenerālmajors Stjuarts, kuram kā kara būvju speciālistam bija uzdots Liepājā celt cietoksni, sarīkoja virsniekiem, sūtņiem un šejienes birģermeistariem plašas vakariņas, kurās "ar vīna baudīšanu tika dzerts uz karaļa veselību".

Jau pirms paša Kārļa XII ierašanās uz Liepāju trīs kuģos bija devušies zviedru kapteiņi Lideruss, Štenks un Taube, lai "pilsētu padarītu pazemīgu un saņemtu ķīlniekus".

Tāpat kā pret sakšiem, arī zviedriem liepājnieki visādi pretojās un tikai pēc tam, kad zviedri bija piedraudējuši pilsētu nodedzināt, no liepājnieku puses tika rakstiski solīts "neko neuzsākt pret Viņa Majestāti un Viņa Majestātes karaspēku". Arī ķīlnieki tika saņemti un visbeidzot, kaut arī ļoti negribīgi, pilsēta piekrita maksāt zviedru karalim pieprasīto kontribūciju 36000 florīnu apmērā.

Ieradies Liepājā, Kārlis XII sīki iepazinās ar pilsētu un tās ostu, pavēlēja šeit uzcelt jaunu stipru nocietinājumu jeb skansti.

Viņa biogrāfu rakstos tika minēts, ka Kārlis XII šeit ieguvis zināšanas par to, ka "rudenī vairākas nedēļas vēlāk un pavasarī labu laiku agrāk nekā citās ostās šeit ir redzami svešzemju kuģi", un tieši šis apstāklis, ka Liepājas osta ir relatīvi neaizsalstoša, salīdzinājumā ar Zviedrijas ostām tai dod lielas priekšrocības. Tas varot būt labvēlīgs apstāklis Liepājas tirdzniecībā ar citām Zviedrijas provincēm. Liepājai Kurzemē dodama lielāka priekšrocība nekā Ventspilij, kur arī ir osta un reids. Nebūt ne pēdējā vieta ierādāma ostas muitai, kura 1704. gadā un no 1707.g. līdz 1709. g. pilnībā nonāca zviedru rokās. Tieši tāpēc vēl karaļa uzturēšanās laikā Liepājas ostā ienāca zviedru kuģis ar lāpstām.

Tūkstoš vīriem Liepājā tika dota pavēle uzbērt dambjus. Miķeļa dienā, 29. septembrī, Kārlis XII devās uz savu ziemas mītni, kas bija iekārtota Virgas muižā. Šeit atradās augstākās armijas amatpersonas, miesassargi un kanceleja. Lielgabalus un to apkalpes novietoja Durbē, kara komisariāts atradās Kapsēdē, dragūnu pulki Nīcā, jātnieku pulki Bārtā, karaļa gvarde Gramzdā, upsaliešu pulki Lieldrogā (Kalvenē), vestgotu pulki Rolavā, vermlandiešu vienības Tāšos utt.

Liepājā palika 20000 vīru, no kuriem seši tūkstoši kuģos caur Pērnavu bija atbraukuši no Ziemeļvidzemes. Vēlāk sakarā ar izmaiņām karalaukos ap 4000 karavīru pārcēlās uz Peipusa ezera apkaimi. Tomēr Kurzemes nometnē un Liepājā palika ap 16000 zviedru karavīru.

1701.g.­1702.g. Kurzemes iedzīvotājiem zviedru ziemas nometnei nācās piegādāt ap 6000 vēršu, 60000 mucu alus, 1000 vātis degvīna u.c.

Liepājā un tās apkārtnē sākās plaši nocietināšanas darbi un zemes pārmērīšana. Ostā ierīkoja zviedru muitnīcu, nodevu ievācējiem pieprasīja uzticības zvērestu. Garīdzniekiem tika dota pavēle aizlūgt vienīgi par Zviedrijas karali.

Nocietinājumu būvdarbus uzsāka 1701. gada septembrī. Tos vadīja fortifikāciju inženieris Stjuarts, kurš pirms tam kāda veca ievainojuma dēļ bija atteicies no iecelšanas par zviedru karaspēka virspavēlnieku Kurzemē par labu Ādamam Lēvēnhauptam.

Nocietinājumus jeb skanstis būvēja Liepājā un Pērkonē. Līdztekus ģenerālmajora Stjuarta 1100 vīriem darbus veica arī citi fortifikāciju virsnieki, starp viņiem pulkvedis Ferzens ar savu korpusu.

Kad darbi izrādījās grūti paveicami, palīgā nāca pulkvedis Ranks ar savu pulku, kurš šeit nostrādāja līdz 1701. gada Ziemassvētkiem.

Stjuarta pulks strādāja pie fortu būvdarbiem visu ziemu, kad tam pēc Ranka aiziešanas nāca palīgā pulkvedis Skitte ar saviem karavīriem. Nocietinājumu būvdarbus pabeidza 1702. gadā laikā no 28. maija līdz 20. jūlijam. Nobeiguma stadijā to izdarīja inženieris Bergs.

Zviedri, kā jau minēts, savus nocietinājumus uzbūvēja divās vietās ­ pie ostas un pilsētas dienvidu daļā ­ Pērkonē. Pēc plāna būvētā skanste pilsētas teritorijā ziemeļu virzienā aizstiepās līdz ostas kanālam iepretim Vecajiem kapiem, bet dienvidu virzienā līdz t.s. "rāmajam dīķim" (tagad ­ Ausekļa ielas rajonam). Lielais, pēc plānojuma zvaigžņveida nocietinājums, rēķinot taisnā līnijā ar bastionu izvirzījumiem, bija 130 zviedru asis plats (1 zviedru ass ­ 1,78 m), tā kopējais laukums bija 14000 zviedru kvadrātasis.

Kā rāda vēlākie pilsētas plāni, zviedru celtais cietoksnis aizstiepies gar visu Miķeļa (Celtnieku) ielas austrumu pusi līdz pat Jūras ielas 483. gruntsgabalam un no Tomiņa vējdzirnavu laukuma Loču ielas stūrī līdz ostas spīķeriem.

Par celtniecības gaitu varam uzzināt no zviedru inženiera Samuela Berga ziņojumiem par būvdarbos paveikto. Tie publicēti arī "Libaussher Kalender".

Ziņojumos sacīts, ka darbos strādājuši zviedru garnizona karavīri, somu zaldāti un "vietējie laukstrādnieki ar un bez zirgiem".

1702. gadā kāda komanda pusi dienas strādājusi pie plūstošo smilšu aizvākšanas no palisādēm. Jūlijā izbūvētie pulvera pagrabi bija "tiktāl gatavi, ka uz akmens mūra bija iespējams novietot sastatnes pulvera mucām. Ap uz iekšzemi pārvestajiem bastioniem pamati ir apsēti ar zāli, bet brustvēri apgādāti ar šaujamlūkām. Pie bastioniem izveidoti šlagbaumi un zviedru gvardes vajadzībām pie nocietinājuma piebūvētas divas istabas".

Līdzīgas problēmas plūstošo smilšu sanesumi radīja arī nocietinājumu būvē pie Pērkones.

Periodiski Ziemeļu kara laikā līdz pat 1710. gadam, vienai otru nomainot, uzbūvētajos nocietinājumos apmetās zviedru karaspēka daļas. To uzturēšanai pilsētniekiem nācās maksāt lielas kontribūcijas un pildīt citus pienākumus.

Līdz 1702. gada beigām Liepājai zviedru karaspēkam bija jāsamaksā 39 000 florīnu. Piedevām ostas uzlabošanas darbi laikā no 1700. gada līdz 1701. gada oktobrim prasīja 21114 florīnu lielus ieguldījumus, kamēr ostas muitas laikā no 1701. gada līdz 1703. gadam ienesa tikai 2663 florīnus.

Laimīgā kārtā daļa zviedru karaspēks pilsētu atstāja jau pirms 1702. gada pavasara un trīs pulku sastāvā kopā ar smago artilēriju devās Lietuvas robežas virzienā. Pilsētas kase finansiāli varēja nedaudz atgūties: par 1702. gadu uzliktās kontribūcijas apmērs trīs reizes tika samazināts 1704. gadā, bet 1703. gadā vispār nekas nebija jāmaksā.

Pēc šo karaspēka daļu aiziešanas Liepājā atradās skaitliski pavisam neliela vienība. Taču tagad labi nostiprinātā pilsēta bija kļuvusi par slimo apmešanās un aprūpes vietu. Tā bija piemērota arī karaspēka apgādei. 1705. gadā karaļa spīķeros jeb zviedru noliktavās, kas atradās nocietinājumos, tika uzglabāti 4048 pūri auzu, 82 pūri miežu, 175 pūri zirņu un gatavībā turēti liepājnieku piegādātie zirgi.

Vēl nepatīkamāks pavērsiens Liepājai Ziemeļu kara norises laikā bija krievu ienākšana Kurzemē.

Neraugoties uz 1705. gada 16. jūlijā gūto uzvaru, zviedru Kurzemes karaspēka virspavēlnieks Lēvenhaupts atdeva nestabilās Kurzemes pozīcijas krieviem un pats atkāpās uz Rīgu, bet 1705. gada 30. augusta naktī zviedru pulkvedis Banīrs "kopā ar ļaudīm, fortifikāciju un artilērijas vienībām kuģos, 3 brigantīnās un ar vienu korveti, atstāja Liepāju, paņemot līdzi visu, ko iespējams transportēt, atstājot 22 lielgabalus lielajos un 8 ­ Pērkones nocietinājumos".

Augusta beigās Pētera I vadītās krievu karaspēka vienības pārpludināja Kurzemi. Pēc tam viena daļa pārdislocējās uz Poliju. Tomēr šeit palika 20000 krievu karavīru ar ģenerāli Baueru priekšgalā. Viņi sagādāja Kurzemei un arī Liepājai lielus materiālus zaudējumus.

1705. gada 9. septembrī krievu virsleitnants Šulcs kopā ar 300 dragūniem ienāca Liepājā, konfiscēja zviedru noliktavās esošos krājumus (4048 pūrus auzu, 82 pūrus miežu, zirgus un citas mantas), aizveda tos uz Kuldīgu un pēc tam par lielu prieku liepājniekiem Kuldīgā arī palika.

"Taču prieki nebija ilgi", jo pēc 8 dienām viņš atkal atgriezās un līdz gada beigām pieprasīja no pilsētas milzīgas piegādes. Tā, piemēram, pavisam īsā laika posmā no 17. ­ 29. septembrim krievi patērēja 8800 mārciņas maizes, 4800 mārciņas gaļas, 4,5 mārciņas medus, 24 mucas stiprā alus, 15 mucas vājā alus, 22 pūrus sāls, 416 pūrus auzu, 3240 vezumus siena.

Tas viss tika izlietots, neieskaitot kāda krievu virsnieka 882 florīnu lielo rēķinu par ēdienu Pepinga viesnīcā, vīnu pie M.Šrēdera, ieroču, tajā skaitā lielgabalu remontu, neskaitot izdevumus pie aptiekāra, bārddziņa un skrodera.

29. septembrī Brauna komandētā vienība atstāja Liepāju. To nomainīja cita karaspēka daļa, kura atkal bija jāapgādā. Bet pat šie ienācēji nebija pēdējie krievu karotāji. Laikā no 1705. gada 20. līdz 25. oktobrim Liepājā apmetās krievu pulkvedis Gagarins ar 600 karavīriem un 1500 zirgiem. Viņi tika apgādāti ar 780 mārciņām siena, 6269 mārciņām maizes, 2203 mārciņām gaļas, 926 mārciņām medus, 13,5 mucām vājā alus un 14 pūriem putraimu.

1706. gada 3. aprīlī Liepājas krievu komandants Brauns, lai dotos uz Jelgavu, no pilsētas pieprasīja 30 zirgus, ragavas uz zirglietas.

Taču, ņemot vērā sava pretinieka ieilgušās karagaitas Lietuvā, krievi 1706. gadā atstāja Kurzemi.

Savukārt Liepājā Zaļajā ceturtdienā no Palangas vēl ieradās 100 Maskavas dragūni ar savu kapteini, tikai "lai šķērsotu pilsētu". Viņus no Mēmeles (Klaipēdas) pavadīja 13 vezumi, tādēļ šeit viņi pieprasīja 60 zirgus. Turklāt liepājniekiem vēl nācās Maskavas dragūnus dāsni pacienāt.

"Lai Dievs dod, ka tam reiz pienāktu gals, un iestātos cildens miers", savu ziņojumu nobeidza kāds ievērojams pilsētas ierēdnis. Taču viņš pat nespēja nojaust, ka zviedri vēl trīs ar pusi gadus klīdīs pa Kurzemes hercogisti, "ka nabadzīgās, bet labās" pilsētas ciešanas nebeigsies.

Tikko kā krievi bija projām, pie Liepājas parādījās zviedru kuģis un pilsētniekiem jau zināmais kapteinis Štenks ieradās ar jaunām prasībām, paģērot ostas muitnīcu, kuru līdz tam savā pārziņā bija turējuši maskavieši, un kopā ar saviem ļaudīm baudīja atspirdzinājumus 90 guldeņu vērtībā.

Taču drīz vien Liepājā ieradās pats Lēvenhaupts (viņš bija zviedru armijas virspavēlnieks Kurzemē līdz 1709. gadam). Pilsēta viņu apgādāja ar vīnu, šampanieti, dažādiem augļiem, bet jūlijā tika iekasēta 1706. gada kontribūcija 12000 florīnu apmērā.

Pēc Lēvenhaupta Liepājā no Sāremas salas ienāca fon Zakens ar 500 kājniekiem, nedaudz vēlāk majors Gregings ar apmēram 500 dragūniem, taču abi apmierinājās ar "kukuļiem" jeb diskrēcijas naudu 175 florīnu apmērā.

1707. gadā, kad zviedriem tika samaksāta 6000 florīnu liela kontribūcija, Liepājā 6­7 nedēļas uzturējās pulkvedis Benīrs ar savu pulku, majors Gregings un leitnants Tartīns.

1708. gada kontribūcija bija 6000 florīni. Šā gada 9. jūlijā zviedri no Grobiņas un Durbes devās uz Lietuvu, tā kā atkal radās cerības, ka ienaidnieks neatgriezīsies. Tomēr tajā pašā mēnesī Liepājā ienāca Gilenlo ar 120 dragūniem. Pēc viņa aiziešanas uz Lietuvu šeit ieradās kapteinis Blūms ar 50 vīriem, kurus nācās uzturēt veselus 8 mēnešus, līdz pat 1709. gada martam. Taču vēl augustā Blūms atradās Liepājā.

1709. gada martā Liepājā ieradās ģenerālmajors Skitte, jo Lietuvā viņam bija radušās pārtikas grūtības. Aprīlī viņš ar pusi sava pulka devās uz Telšiem, atstādams Liepājā 3 rotas un artilērijas štābu ar 4 lielgabaliem.

Liepāja bija izsmēlusi savas maksāšanas iespējas. Pēc lielās kaulēšanās 1709. gada kontribūcija tika samazināta līdz 1800 florīniem.

Visbeidzot Ziemeļu kara rezultāti piespieda zviedrus atstāt Liepāju. Tas notika 1709. gada 21. septembrī. No Karlskrūnes tika sūtīti kuģi, lai aizvestu Kurzemē ievākto labību, nokautos un mucās sasālītos lopus, sviestu un citu pārtiku. Pilsētai papildus vēl bija jāsagādā 300 dēļi, 18 okshofti dzeramā ūdens, 30 tukšas alus mucas un maisi, arī zirgi, rati un laivas, lai varētu uzsākt iekraušanu kuģos.

Aprēķināts, ka zviedri laikā no 1706.­1709. gadam Liepājai kopsummā izmaksājuši 19381 florīnu, neierēķinot mītnes un citus "sīkumus", ko pilsētai nācās ziedot zviedru karaspēkam.

Visas kara izmaksas sakšiem, zviedriem un krieviem kopsummā, sākot no 1700. gada, bija apmēram 90 000 florīni, naturālijas neieskaitot.

"Visaugstākais, kas atbrīvojis mūs no ienaidniekiem, vēlas mūs turpmāk žēlsirdīgi aizsargāt no svešām tautām, kara un citām ar karu saistītām nepatikšanām, lai mēs ar hercogistes valdību varētu dzīvot mierā," rakstīts vienā no pilsētas ierēdņa atskaitēm.

Jānis Gintners