Padomju okupācijas gads sākās ar 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimātu Latvijas valdībai par "savstarpējā līguma nepildīšanu", valstī ienāca Sarkanās armijas papildkontingents (Liepājas garnizonā 1940. g. bija ap 20 tūkst. karavīru) un no 20. jūnija līdz 25. augustam LPSR Konstitūcijas pieņemšanai, sākās steidzīgi organizatoriski pasākumi, lai juridiski noformētu Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā.
20. jūnijā Valsts prezidenta K.Ulmaņa sekretariāts paziņoja, ka izveidots jauns Ministru kabinets ar profesoru A.Kirhenšteinu priekšgalā. Tā bija tā saucamā Tautas valdība, kuras locekļus akceptēja Maskava. Valstī sākās sabiedriski politiskās dzīves pielāgošana PSRS pastāvošajai iekārtai un saimnieciskajai dzīvei. 23. jūnija radiorunā iekšlietu ministrs V.Lācis paziņoja, ka svarīgākais uzdevums, kāds jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti "iztīrīt" valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Lai aizpildītu "izvākto" redzamāko valsts darbinieku vietas un ieņemtu vadītāju amatus partijā, uzņēmumos, PSRS sūtīja uz Latviju speciālistus ar sociālistisko pārkārtojumu darba pieredzi, no kuriem vairums bija krievu tautības, kā attaisnojumu paskaidrojot, ka 1937.–1939.gg. NKVD iznīcinājusi redzamākos latviešu komunistus, kas ieņēmuši atbildīgus amatus PSRS. Tā okupētajā Latvijā sāka ieplūst krievu ierēdņi. (1940.g. 15. septembrī Liepājā ieradās Ļeņingradas valsts pilsētu plānošanas direktors Sovoļenko, ko pavadīja Komunālās saimniecības Tautas komisariāta darbinieki. Kopējā apspriedē ar Liepājas pašvaldības pārstāvjiem Sovoļenko skaidroja, ka paredzēts Liepājas ostu izveidot par vienu no lielākajām PSRS, otro aiz Ļeņingradas...)
LKP un tās organizācijas atbalstīja un visādi sekmēja Tautas valdības rīkojumu īstenošanu, jo visos atbildīgos posteņos tika nozīmēti bijušie pagrīdnieki komunisti. 1940. gada 23. oktobrī LKP CK bija apstiprināti 137 Liepājas organizācijas biedri un 63 kandidāti, bet 1. partijas konferences materiāli 1940. gada 7. decembrī sniedz ziņas, ka organizācijā ir 162 partijas biedri: pēc sociālā stāvokļa 103 strādnieki, 22 darba zemnieki, 47 inteliģences pārstāvji. Liepājā darbojās 38 komjaunieši.
Ar Tautas valdības 9. jūlija lēmumu visā Latvijā sāka nomainīt pilsētu pašvaldības amatpersonas, kas bija apstiprinātas brīvvalsts laikā. Par Liepājas pilsētas vecāko 12. jūlijā nozīmēja KP biedru kandidātu M.Edžiņu. Savās atmiņās viņš raksta: "...Pilsētas vecākā kabinetā atradās pats Rimbenieks un pilsētas valdes sekretārs Zariņš. Viss jau bija sakārtots lietu nodošanai. Uz manu jautājumu, kāds ir pilsētas saimnieciskais stāvoklis, Rimbenieks atbildēja izvairīgi – šis jautājums esot pārāk plašs," tālāk Edžiņš secina, "... Liepājas pilsētas saimniecība tajā laikā atgādināja "vecu grabažu kasti", un tomēr Liepāju dēvēja par "Baltijas jūras pērli". Šī "jūras pērle" draudēja palikt bez kapitālā un tekošā remonta, bez kurināmā, pat bez transporta un elektroapgaismošanas..."
Lai personas, kas dažādu politisko iemeslu dēļ bija "atstādinātas" no saviem amatiem un nevarētu sameklēt darbu kādā citā iestādē vai uzņēmumā, tika izdots rīkojums (1940. gada 30. septembrī), kurā teikts, ka aizliegts strādniekus un kalpotājus pieņemt darbā bez agrākās darba vietas raksturojuma. Katra strādnieka atlaišanu vai pieņemšanu darbā vajadzēja saskaņot ar jaunievēlētām strādnieku komitejām, kas pēc Tautas valdības 1940. gada 26. jūnija Likuma par Strādnieku komitejām bija obligāti jāizveido uzņēmumos, kuros nodarbināti vairāk nekā 20 strādnieki. Tika izdots norādījums aktīvi iesaistīt sievietes gan ražošanā, gan sabiedriskajā darbā. Strādnieku komiteju vēlēšanas un darbību vadīja kompartija. To apliecina Liepājas Drāšu fabrikas KP šūnas 1940. gada 7. oktobra sēdes protokols Nr. 12, kurā rakstīts: "Šūna uzdod strādkomitejai uzmanīgi pieiet strādnieku pieņemšanas jautājumam un par jau pieņemtiem vest sarakstus, lai, sieviešu kampaņai sākoties, tos varētu kā pirmos atbrīvot."
Pilnībā tika atbrīvots Policijas aparāts. Prefekta J.Everta vietā iecēla Fr.Fridrihsonu, tika izveidots 45 cilvēku sastāvā policijas palīgdienests, izveidota strādnieku gvarde. Gvardes Liepājas bataljonu komandēja pagrīdnieks komunists K.Balodis. Gvardisti apsargāja rūpniecības uzņēmumus, elektrostacijas utt. Par Liepājas milicijas priekšnieku nozīmēja pagrīdnieku M.Botanikeru, un tā atradās Savstarpējās apdrošināšanas biedrības "Zeme" telpās Republikas ielā 19 (ēkas pagrabos 1941. gada 27. jūnija rītā tika zvēriski nogalināti vairāki desmiti liepājnieku).
Lai noteiktu turpmāko valstiskuma formu, Latvijas tautas valdība noteica 14. un 15. jūlijā Tautas Saeimas vēlēšanas. Liepājā vēlēšanu kampaņa sākās jūlija sākumā. Centrālā vēlēšanu komisija akceptēja "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu sarakstu visos 5 vēlēšanu apgabalos. Kandidātu saraksts derēja, ja to bija parakstījuši 100 vēlētāju. Latvijas demokrātu saraksts, kā priekšgalā atradās advokāts un pazīstamais sabiedriskais darbinieks A.Ķēniņš (tajā bija arī Liepājas ģimnāzijas direktors Ž.Pelcmanis), tika noraidīts kā neatbilstošs vēlēšanu likumam un sarakstā iekļautie cilvēki apcietināti, deportēti un gandrīz visi fiziski iznīcināti. Te vietā ir novērojumi, ko izteica Anglijas sūtnis Igaunijā savai Ārlietu ministrijai, ka būs grūti kādam citam, kas nav komunists, kandidēt vēlēšanās, un zīmīgi, ka visās trijās Baltijas valstīs vēlēšanas noteiktas vienā un tajā pašā laikā.
Vēlēšanu norisei Liepājā tika izveidoti 5 iecirkņi balsu nodošanai: Janševska pamatskola Dzelzceļnieku ielā, Raiņa ielā 2, 1. maija nams Rožu laukumā, Čakstes pamatskola Čakstes laukumā, Latviešu pamatskola Ausekļa ielā 11/13. Lielākā pirmsvēlēšanu sapulce, kurā uzstājās Saeimas kandidāts no Kurzemes vēlēšanu apgabala Andrejs Upīts, notika 12. jūlijā pulksten 7 vakarā pilsētas stadionā. To kuplināja sarkanarmiešu mūzikas ansambļa priekšnesumi. Vēlēšanu dienās balsot varēja jebkurā iecirknī, vēlētāju saraksti nebija sastādīti, bet pasēs iespieda ierakstu par piedalīšanos vēlēšanās. Par vēlēšanu norisi laikraksts "Jaunākās Ziņas" rakstīja: "... Liepājā vakar jau no agra rīta pie vēlēšanu iecirkņiem izveidojās garas balsotāju rindas... Strādnieki devās uz vēlēšanu iecirkņiem organizēti grupās. Pilsētā brauca karogotas automašīnas ar skaļruņiem, kas aicināja tautu pie urnām... Pilsētas slimnīcā un nespējnieku patversmē ieradās ceļojošais iecirknis, kam balsis nodeva 500 vēlētāju." Kā liecina arhīvu dokumenti, tad Liepājā par nobalsoja 35253 pilsoņi – pret 42. Tautas Saeimā ievēlēja 5 liepājniekus – Pēteri Plēsumu – LKP Liepājas apgabala sekretāru, Vili Gebeli – Kara ostas strādnieku, Arnoldu Jansonu – "Tosmares" galveno inženieri, Jāni Vierpi – Liepājas un Aizputes lauku pašvaldību vecāko un Sīmani Simanoviču. Pēdējais bija delegācijas sastāvā, kas brauca uz Maskavu un 1940. gada 5. augustā piedalījās PSRS AP sesijā par Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā un kā raksta savās atmiņās, tad "atgriežoties katrā stacijā teicām kvēlas runas..."
LK(b)P Liepājas pilsētas komitejas 1. sekretārs M.Būka decembrī partijas konferencē pozitīvi novērtēja vēlēšanu kampaņu: "Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā pilsētā katru dienu notika 3–5, bet svētdienās laukos 30–40 sapulču. Tūlīt pēc vēlēšanām notika trīs demonstrācijas un mītiņi ar 25–40 000 dalībniekiem..." 1940. gada novembrī Liepājā bija 52476 iedzīvotāji.
Lai gan "Latvijas Darba tautas bloks" savā vēlēšanu platformā deklarēja, ka nodrošinās visu pilsoņu personas un īpašuma neaizskaramību, jau 22. jūlijā Saeima bez deklarācijām, kurās noteica, ka Latvijā nodibināta padomju vara un Latvija iestāsies PSRS sastāvā, pieņēma deklarāciju, ar kuru zemi ar tās bagātībām, visus lielos rūpniecības uzņēmumus, bankas ar to vērtībām pasludināja par tautas mantu – valsts īpašumu. Tā viens no okupācijas varas radikālākajiem pārkārtojumiem bija pamatīga un plaša privātās mantas t.s. sociālistiskā nacionalizācija.
Pirmām kārtām centās nacionalizēt visus rūpniecības uzņēmumus ar svarīgu valstisku nozīmi, uzņēmumus, kuros strādāja vairāk nekā 20 algota darba strādnieku un tos, kuros strādāja vairāk par 10 un bija mehāniskais dzinējspēks. Līdz 30. jūlijam tika nacionalizētas visas spiestuves, tipogrāfijas neatkarīgi no strādājošo skaita, grāmatu drukātava Helēnes ielā 1, K.Grāmatnieka laikraksta "Kurzemes Vārds" izdevniecība u.c. No nacionalizācijas sarakstā iekļauto 804 uzņēmumu skaita 34 atradās Liepājā. No 30. jūlija līdz 16. augustam nacionalizēja "Tosmares" fabriku, kuras pamatkapitāls bija 4 miljoni latu, visa uzņēmuma vērtība 30 miljoni latu. Fabrika izgatavoja 60 % no visām Latvijā ražotām lauksaimniecības mašīnām, nodarbināja 1500 strādnieku. Tās teritorija aizņēma 48 ha, 116 ēkas... Nacionalizācijas komisijās strādāja komunisti un komjaunieši, komunisti bija vēlākie nacionalizēto uzņēmumu komisāri. LKP CK 15. augusta sēdē LKP Lejaskurzemes apgabala otrā sekretāre O.Vāvere ziņoja, ka rūpniecības uzņēmumu nacionalizācija Liepājā pabeigta, sabotāžas aktu, diversiju, konfliktu un nesaskaņu nacionalizācijas gaitā starp strādniekiem, strādnieku komitejām un komisāriem neesot bijis. Tālāk sekoja lielo namu, privāto aptieku, slimnīcu, tirdzniecības uzņēmumu nacionalizācija. Uz 4. novembri Liepājā bija nacionalizēti 890 nami (kuru telpu kopplatība pārsniedza 220 m²), 4 privātās viesnīcas, ap 60 tirdzniecības uzņēmumu. Nacionalizācijas process turpinājās vēl 1941. gadā, nacionalizējot sīkos privātos uzņēmumus un pilsoņiem piederošās lielākās privātās vērtības. Kā liecina arhīva materiāli, tad 1941. gada 7. februārī pilsētas Izpildu komiteja sēdē izskata Liepājas muzeja pārziņa iesniegumu viņa nacionalizētās automašīnas denacionalilzācijai un nolemj "Liepājas muzeja pārziņa J.Sudmaļa iesniegumu par viņa mazauto denacionalizāciju noraidīt, jo viņam mazauto nav nepieciešams". Tika ierobežotas izmaksas no noguldījumiem. 1940. gadā no 17. līdz 20. jūnijam izmaksas vispār no noguldījumiem uz tekošiem rēķiniem netika izsniegtas, no 21.–30. jūnijam – ne vairāk kā 50 lati katram, no 1.–14. jūlijam – 100 latu mēnesī. 1941. gada 25. martā, kad okupācijas vara pasludināja, ka lats kā maksāšanas līdzeklis nav derīgs, tā atstāja katram noguldītājam 1000 rbļ, bet pārējo konfiscēja. Radikālas, iedzīvotājus šokējošas izmaiņas ieviesa tirdzniecībā, LPSR Tirdzniecības tautas komisārs izdeva noteikumus, ko atļauts pārdot un agrāko brīvo preču iegādes vietā vajadzēja pierādīt tirgotājam apliecinājumu pat par sadzīvē lietojamo preču iegādes nepieciešamību (te vairs liepājniekiem nevajadzēja brīnīties par to, ka sarkanarmieši iepērkoties viens otram gribēja liecināt, ka pērkamā prece vajadzīga, jo tagad paši bija tādā situācijā). Muzejā glabājas vairāki to apliecinoši dokumenti. Piemēram tirgotājam I.Ingem pilsonis R.Birkhāns, dzīv. Ezeru ielā 23/29, Liepājā, raksta speciālā veidlapā (jo kabatas un rokas pulksteņus drīkstēja pārdot ar cenu inspekcijas atļaujām):
"Apliecinājums
Vēlēdamies iegādāties modinātājpulksteni, saskaņā ar Tirdzniecības Tautas komisāra 1940. gada 23. septembra 63. pavēli, 1) apliecinu, ka man nepieder neviens lietojams galda pulkstenis; 2) apliecinu, ka ģimenei, ar kuru kopā dzīvoju, nav neviena lietojama sienas, galda pulksteņa. Apsolu iegādāto pulksteni tālāk nepārdot un apzinos, ka par nepareizu ziņu sniegšanu man draud Likumā par preču krājumu izveidošanu un pārraudzību paredzētais naudas sods līdz 50000 Ls vai arests līdz 1 gadam.
1940. gada 6. novembrī
Pircēja paraksts R.Brikmanis."
No 25. novembra visā valstī apgrozībā ieviesa PSRS 1937. gada valsts kases zīmes 1, 3, 5 rubļi, 1, 3, 5, 10 červoncu banknotes (1938.–1940.gg. PSRS noteiktais kurss 1 ASV dolāram bija 5 rubļi 30 kap., tajā laikā 1 ASV dolārs Latvijā maksāja 5 latus un 40 sant., un varēja domāt, ka lata apmainīšana pret rubli grūtības nesagādās, taču iznāca, ka rubļa pirktspēja faktiski līdzinās apmēram 1/3 no tā, kādai tai vajadzēja būt pēc oficiālā dolāra kursa). Tautas valdība vairākos gājienos trīskārtīgi palielināja algas un cenas (negrozīta palika sāls, petrolejas, sērkociņu un veļas ziepju cena; oktobrī cukura devu samazināja līdz 1,8 kg, bet no 25. novembra, kad sākās jaunās tirdzniecības cenas LPSR TK atcēla kartīšu sistēmu cukuram un ziepēm, 1 persona drīkstēja nopirkt 500 g cukura un 1 gabalu saimniecības ziepju), lai pazeminātu lata pirktspēju līdz rubļa pirktspējai un tas atbilstu PSRS cenu un algu līmenim. Kā liecina M.Būkas ziņojums partijas konferencē, tad "laikā no septembra līdz decembrim partijas vadībā pilsētā notika 78 sapulces, kurās runāts par preču cenām un darba algām". Līdz pat 1941. gada 25. martam līdz ar latu apgrozībā bija padomju rublis un visus norēķinus izdarīja pēc kursa, kur vienu latu pielīdzināja vienam rublim.
Radikālas izmaiņas skāra izglītību un kultūru, kuras mērķtiecīgi varēja izmantot kompartijas ideoloģijas propagandai un aģitācijai. Skolās aizliedza mācīt ticības mācību, ieviesa PSRS Konstitūcijas mācību, nodibināja pionieru organizāciju, pārdēvēja ielas. Pirmā pārdēvētā bija Bāreņu iela, kuru 11. augustā pārdēvēja par Andreja Upīša ielu. 1940. gadā pārdēvēja 8 ielas un 1 laukumu – Čakstes laukumu par Pionieru (te jāpiezīmē, ka Drāšu fabrikas šūna 1940. gada 14. oktobra sēdē nolemj "fabrikas līdzšinējo "Liepājas drāšu fabrika" nosaukumu grozīt un turpmāk vēlams to saukt – "Sarkanais metalurgs"). Mīklaini pazuda cilvēki, kas skaļi izteica neapmierinātību vai šaubas par pārmaiņām. Tika iznīcinātas jaunajai ideoloģijai nepieņemamās garīgās vērtības, grāmatas u.c. Tā oktobrī sadedzināja 7563 brošūras "Vadonis pa Liepāju" 1436,97 rbļ. vērtībā, bet šo summu pēc Izpildu komitejas 1941. gada 1. aprīļa lēmuma nolēma norakstīt zaudējumos.
Pravietiski izskanēja – "Tā kā bijis, vairāk nebūs. Mums būs jābūt komunistiem un mēs tādi būsim: cerēsim, ka varēsim palikt latvieši." Kā raksta vēsturnieks U.Ģērmanis grāmatā "Zili stikli, zaļi ledi", "šos vārdus 1940. gada 17. jūnija priekšpusdienā Inčukalna stacijas bufetē kā ar cirvi noskaldīja jauns vīrs zilā darba virsvalkā. Tad viņš turpat pie letes vienā rāvienā izmeta savu šņabja glāzi un ātrā, vingrā solī izgāja ārā."
Aina Burija
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru