Daudzi cienījama vecuma liepājnieki labi atceras Otrā pasaules kara sākuma gadus un ar to saistīto vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju. Izceļošana tika akceptēta 1939. gada 28. septembra noslēgtajā līgumā starp PSRS un Vāciju par draudzību un robežām. Šo līgumu, kas sankcionēja Polijas neatkarības zaudēšanu, papildināja papildprotokoli un vienā no tiem bija ierakstīts, ka Padomju Savienība neliks šķēršļus, ja no tās interešu sfēras (Latvijas, Igaunijas) tur dzīvojošie vāciešu izteiks vēlēšanos atgriezties savā etniskajā dzimtenē.
Lielo izceļošanu ievadīja Vācijas valsts kanclera Ādolfa Hitlera 1939. gada 6. oktobra radioruna, kurā, it kā rūpējoties "par tautiskās minoritātes drumstalu atkalpārvešanu Vācijā", viņš aicināja Baltijas vāciešus atgriezties.
Jau 7. oktobrī Vācijas sūtnis Latvijā U. fon Koce saņēma Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra E. fon Veiczekera 6. oktobrī parakstīto direktīvu. Tajā sūtnim fon Kocem uzdeva stāties sakaros ar Latvijas valdību un paziņot Vācijas vēlēšanos, lai vietējie vācieši izceļotu uz reihu. 30. oktobrī tika noslēgts līgums par "Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju". Tajā bija norādīts, ka izceļošana ir vienreizēja akcija, kas noslēgsies 15. decembrī. Līdz ar to vācieši kā minoritāte izbeigs savu pastāvēšanu Latvijā. Vāciešu aizceļošanu valsts prezidents K.Ulmanis pavadīs ar vārdiem "Uz neatgriešanos!".
Pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 62144 vācieši jeb 3,19 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Latvijas pavalstnieki bija – 56441 vācietis. No visiem vāciešiem 51106 dzīvoja pilsētās. Kurzemē vien dzīvoja 12789 vācieši. Latvijā tā bija trešā lielākā minoritāte (pēc krieviem un ebrejiem), materiāli vislabāk situētā iedzīvotāju daļa. Viņiem piederēja rūpniecības kapitāls, veikali, nami, bet laukos – lieli zemes īpašumi.
Liepājā dzīvoja 4620 vācieši jeb 8 procenti no visiem pilsētas iedzīvotājiem (pēc 1935. gada datiem Liepājā bija: 38845 latvieši – 68 %, 7379 ebreji – 12,9 %, 2261 poļi – 3,9 %, 1943 krievi – 3,4 %, 1587 lietuvieši – 2,7 %, 463 pārējotautību pārstāvju – 0,8 %.). Vislielākais vāciešu skaits pilsētā bija nodarbināts rūpniecībā – 823, ar tirdzniecību nodarbojās 452, valsts un pašvaldības iestādēs strādāja 140, par mājkalpotājiem – 197, brīvās profesijās – 125. Speciāli apgādājamo, ieslodzīto un klaidoņu bija 165. No saviem īpašumiem pārtika vai pensijas saņēma 508 vācieši. Liepājā vācu tautības pilsoņiem piederēja nekustamais īpašums 15,8 miljoni latu vērtībā. Viņi īrēja vai arī viņiem piederēja 1594 dzīvokļi. Daudzi vācieši bija saradojušies ar latviešiem un citām vietējām tautībām, un tas repatriācijas gaitu sarežģīja. Tā 1938. gadā laulības Liepājā bija noslēdzis 31 vācietis, no tiem 8 vācieši bija apprecējuši latvietes, 2 – polietes, 21 – vācietes. Savukārt 8 latvieši bija precējušies ar vācietēm. Tajā pašā gadā Liepājā piedzima 33 vācu bērni, bet nomira 100 vācieši. 1938./39. gadā vācu pamatskolu (Ūliha ielā 56) apmeklēja 338 skolēni, bet Vācu vecāku savienības ģimnāziju Ausekļa ielā 11/13 – 87.
Kopš 8. oktobra Liepājā vietējās vācu biedrībās valdīja liela rosība. Stendera ielā 5, kur bija sēdeklis Vācu jaunekļu biedrībai, un Julianes ielā 31 vietējo vāciešu organizēšanas darbu sāka Vācu–baltiešu darba savienība. Vācu tautības iedzīvotāji saņēma mantas un nekustamā īpašuma reģistrācijas veidlapas un instrukcijas par to izpildi. Valdīja vispārējs satraukums. Ostā, jau kopš 6. oktobra noenkurojušies, stāvēja vācu pasažieru tvaikoņi "Frigge" un "Berlin". Laikraksts "Kurzemes Vārds" plaši publicēja ar repatriāciju saistītos oficiālos paziņojumus.
Liepājas pilsētas galva E.Rimbenieks 15. oktobrī izskatīja pirmos vairāku ierēdņu lūgumus un atbrīvoja no darba 14 Pilsētas vācu pamatskolas skolotājus un vairākus Elektrības un gāzes iestādes darbiniekus. Liepājā sāka ievest aizceļotāju mantas no Aizputes un Kuldīgas. Pilsētas prefekts J.Everts izdeva rīkojumu, kurā bija teikts, ka "Pamatojoties uz iekšlietu ministra š.g. 14. oktobra rīkojumu par noliegumu izīrēt bez atļaujas aizceļojošo vāciešu atstātos dzīvokļus un veikalus – telpas pieteikt prefektūrā, 14. istabā".
Pirmie 54 repatrianti, Liepājā dzīvojošie valsts vācieši, t.i., Vācijas pavalstnieki no Liepājas aizbrauca 20. oktobrī. Starp tiem bija vācu nespējnieku patversmes "Betānija" iemītnieces, no kurām vecākajai bija 81 gads. Pats jaunākais izceļotājs bija 2 mēnešus vecs zēns.
Laikraksts "Kurzemes Vārds" (20.10.39.) rakstīja: "Kad iekaucās kuģa sirēna, izceļotāji bija sanākuši uz kuģa augšējā klāja. Atstājot Liepāju uz visiem laikiem, daudzi raudāja, gaisā plīvoja kabatas lakati. Izvadītāji stāvēja pie muitnīcas žoga un noskatījās, kā aizbrauc viņu piederīgie un paziņas. Noskaņojums bija ļoti drūms, neredzēja neviena puķu zieda, ne smaida."
Izceļotājiem bija jāapgūst Vācijas 1939. gada septembrī iekarotās Polijas teritorijas – Vartas novadā un Rietumprūsijā.
Repatriācijas komisija sāka darboties 3. novembrī Vācu ģimnāzijas telpās Ausekļa ielā 11/13. Nepārtraukti no pulksten 9 rītā līdz 16 pēcpusdienā komisija pieņēma vācu tautības iedzīvotāju lūgumrakstus atbrīvot no Latvijas pavalstniecības, kā arī veica citus, ar aizceļošanu saistītos, organizatoriskos darbus. Trijās stundās no Latvijas pavalstniecības vēlējās atteikties 120 izceļotāji. "Līdz ar šo es labprātīgi atsakos par sevi un savā lūgumā minētiem bērniem no Latvijas pavalstniecības uz visiem laikiem, kā arī no mūsu tiesībām atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi," aizbraucošie vācu cilvēki rakstīja lūgumrakstā. Tas bija jāparaksta dienestpersonu klātbūtnē. Laikraksti sāka nepārtraukti publicēt sludinājumus, ka sakarā ar izceļošanu lēti pārdod mēbeles, sadzīves priekšmetus, grāmatas u.c. Izceļošanas līgums, ko bija parakstījušas Latvijas un Vācijas amatpersonas, repatriantu nekustamajam īpašumam bija jāpāriet speciāli dibinātās Fiduciārās izceļošanas akciju sabiedrības pārvaldīšanā. Lauku īpašumi pēc Latvijas Ministru kabineta 7. decembra lēmuma kļuva par Latvijas valsts īpašumu un bija jānostiprina uz Vispārējās lauksaimniecības bankas vārda. Tos vajadzēja pārņemt līdz 1940. gada 31. janvārim. Abu valstu valdības bija vienojušās novērtēt lauku nekustamo īpašumu par – Ls 200 hektārā. Bija atļauts izvest lietošanā esošās mantas, bet aizliegts – Latvijas tautsaimniecībai nepieciešamās preces, slimnīcu iekārtas, nelietotus transporta līdzekļus, ārzemju valūtu (vienam izceļotājam varēja būt līdz Ls 50 Latvijas naudas), dārgmetālus un dārgakmeņus. 1939. gada 20. oktobrī Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes priekšsēdētājs F.Balodis nosūtīja vēstuli Liepājas muzeja pārzinim J.Sudmalim ar lūgumu piedalīties uz ārzemēm izsūtāmo pieminekļu pārbaudē, vienlaicīgi norādot, kādus priekšmetus, dokumentus nedrīkst izvest. Piecdesmit dienās J.Sudmalis kopā ar kolēģiem pārbaudīja ap 4000 personu mantas. Savā dienasgrāmatā viņš ierakstīja: " mēs, Pieminekļu valdes pārstāvji nelocījāmies, bet neatlaidīgi pildījām mums uzticētos pienākumus. Bija gadījumi, kad repatrianti ar ziedojumiem muzejam gribēja panākt svabadāku ceļu izvedamām mantām. Tomēr tie velti cerēja uz šādu pretimnākšanu. Tieši otrādi. Ziedojumi bija kā barometrs – norādītājs, kur vērtīgākais meklējams."
Muzeja arhīvā glabājas J.Sudmaļa rakstīts dokuments, datēts ar 1939. gada 15. decembri: "Sakarā ar vāciešu repatriāciju Liepājas pilsētas muzejā iegūto mantu saraksts". Tas sastāv no divām daļām – 1. Muzejam ziedotās mantas. 2. Pirkšanas ceļā iegūtās. No ziedotajām atzīmējams no A.Vegneres (Toma ielā 53) iegūtais Liepājas pilsētas plāns no 1887. gada, no P.Klāsena (Ūliha ielā 60) – 720 dažādas metāla monētas, 64 pasaules kara laikā lietotās vietējās papīra naudas zīmes, pagasta vecākā amata ķēde no 1886. gada, kā arī hercogu Ernesta Johana Birona un Pētera Birona ģīmetnes eļļas krāsās un hercogienes Benignas Biron ģīmetne eļļas krāsās (sarakstā izdarīta atzīme, ka ģīmetnes nodotas Pieminekļu valdei Rīgā). No tirgotāja K.Hāna (Toma ielā 59) – Liepājas tirdzniecības komitejas arhivālijas (1696.g. – 20. gs. sākums), 29 rokraksti, 52 grāmatas. Daži aizbraucēji dāvināja Liepājas novada sudraba un bronzas saktas u.c. priekšmetus. Pirkšanas ceļā no skolotājas M.Špēras (Ūliha ielā 48) iegūts numismātikas skapis un dažādi dokumenti. Par Ls 250 no M.Lakševica (Ūliha ielā 48) nopirkta V.Purvīša glezna "Vakars", bet no V.Vegneres (Toma ielā 53) dokumenti, kalendāri, baznīcas, vēstures un citas grāmatas par Kurzemes un Baltijas vēsturi.
6. un 7. novembris bija izceļotājiem rosīgākās dienas. No Ventspils ieradās tvaikonis "Orotova". Tas uzņēma tikai slimos un vārgos 367 izceļotājus, un 6. novembra vakarā izgāja jūrā. Ar 130 izceļotājiem un 660 Liepājas apkārtnes vāciešiem 7. novembrī Liepāju atstāja vācu motorkuģis "Ulm" un kuģis "Levante", kas aizveda 140 vācu lauksaimnieku mantas – kastes ar mēbelēm, zirgus, ratus u.c. Laikraksts "Kurzemes Vārds" (15.11.39.) rakstīja: " tvaikonim "Berlin" ar 139 izceļotājiem atstājot krastmalu, izceļotāji novietojās uz klāja un atvadoties nodziedāja latvju himnu, tāpat kā iepriekšējie izceļotāji." Tajā pašā laikrakstā ievietots sludinājums – "Aizceļojot no Latvijas, sūtu saviem god. pircējiem pēdējo sveicienu un pateicos par manai firmai izrādīto ilggadējo uzticību. Novēlu saviem pircējiem vislabākās sekmes turpmākajā dzīvē. E.Vegners (drogu un krāsu tirg. īpašn. Siena tirgū Nr.1)." Tikpat sirsnīgi no liepājniekiem, īpaši Liepājas zvejniekiem, atvadījās locis K.Zeidaks.
Repatriācijas komisijas iecirkni Liepājā slēdza 6. decembrī, jo tas savas funkcijas bija izpildījis (Rīgā tāds darbojās līdz 15. decembrim). Tā darbības laikā no Latvijas pavalstniecības bija atteikušies 8396 vācieši. 7. decembra vakarā no Liepājas aizbrauca kuģis "Brake". Šoreiz vācieši aizbrauca bramanīgi un šovinistiski noskaņoti. Par to "Kurzemes Vārds" (7.12.39.) rakstīja: "žēl bija šķirties no šīs zemes. Un vairāki izceļotāji pirms aizbraukšanas apmeklēja savu piederīgo kapus, tos rotājot ar ziediem. Vakarā militārā ierindā pa pilsētas ielām uz kuģi devās vācu jauniešu kolonnas, bravurīgi atvadoties no Liepājas ielām ar svešām dziesmām. Ostmalā, vērojot pēdējo Liepājas vāciešu aizbraukšanu, pulcējās daudz ļaužu. Īsi pirms pulksten 19.00 iekaucās tvaikoņa sirēna. 570 izceļotājiem uz klāja, dziedot vācu himnu un Horsta Veseļa dziesmu, Liepāju atstāja pēdējais vācu izceļotāju tvaikonis" Izceļotāju sarakstā bija Liepājā pazīstamais zeltkalis V.Glazenaps, alus darītavas īpašnieks M.Dollingers u.c. No tvaikoņa atvadu sveicienus un pateicību par sadarbību ar firmu tās 58 pastāvēšanas gados laikraksta "Kurzemes Vārds" lasītājiem un liepājniekiem nosūtīja optiķis mehāniķis P.Štarke firma dibināta 1881.g. Rožu laukumā 11). Paši pēdējie izceļotāji – repatriācijas komisijas darbinieki – Liepāju atstāja 12. decembrī ar tvaikoni "Rabot".
Repatriācijas pasākumā caur Liepājas ostu 26 kuģi aizveda 8826 vāciešus. Mantas pārveda 11 kuģos. Neskatoties uz labi noorganizēto repatriācijas akciju, tā praktiski tomēr turpinājās līdz pat 1941. gada jūnijam – kara sākumam (1939. gada beigās pēc policijas ziņām nebija repatriējušies 325 vācu tautības pilsoņi). Vāciešiem līdzi aizbrauca arī tie latvieši, kas dažādu iemeslu dēļ negribēja palikt padomju okupētajā Latvijā.
"Baltijas vācieši bez izņēmuma neieredzēja PSRS un uzkatīja par savu uzdevumu palīdzēt nākamajam Vācijas "krusta karam" pret komunismu" tā savā grēksūdzē tendenciozi rakstīja Latvijas ārlietu ministrs V.Munters PSRS Iekšlietu Tautas komisāram L.Berijam 1940. gadā un, sniedzot ziņas par Vācijas izlūkdienesta darbību Latvijā, turpināja: "pēc vietējo vāciešu aizbraukšanas uz vietas tomēr palika ievērojams skaits repatriantu (pēc mūsu aprēķiniem 5000 līdz 7000). Bez tam palika viss Liepājas bankas (Drēzdenes bankas filiāle) personāls, 46 vācu uzņēmumu kalpotāji (nepieciešamie speciālisti), kas pēc līguma bija Latvijā kā arī apmēram 250 jaunizveidotās Fiduciārās sabiedrības "Utag" darbinieki, kuru uzdevums ir repatriantu atstātās mantības likvidācija. Šeit tātad bija plašs aģentu un informācijas avots." ("Latvijas Vēstnesis", 23.07.98., 04.08.98.)
Vāciešu izceļošana bija zaudējums Latvijai. Neskatoties uz to, ka daļa aizbraucēju bija šovinistiski noskaņota un viņu aizbraukšana mazināja spriedzi nacionālajās attiecībās, Latviju atstāja izglītotākā iedzīvotāju daļa – vadošie speciālisti ekonomikā, medicīnā, izglītībā. Kā atzīmē Latvijas vēsturnieki, sāka iezīmēties "intelektuālais vakuums" Latvijā, ko vēlāk pastiprināja staļiniskās deportācijas 1941. un 1949. gadā. Akadēmiķis J.Stradiņš pēcvārdā izdevumam "Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā" pamatoti raksta: "vācbaltieši no Latvijas politiskās, saimnieciskās un kultūras vēstures, no mūsu agrārvēstures un pilsētu vēstures nav svītrojami. Gluži pretēji: tiem jādarbojas nevis kā rēgiem, nevis kā negatīviem vēstures personāžiem un tipāžiem, bet gan kā nozīmīgiem kultūras elementiem, kas gadsimtu gaitā nodrošināja Latvijas sasaisti ar Rietumiem."
Aina Burija
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru